Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,
Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj,
Dāmas un kungi!
Es jūtos ļoti pagodināta un aizkustināta šajā brīdī, kad Latvijas valsts man uztic savu augstāko goda zīmi.
Ordeņus valdnieki izgudroja kā veidu, kurā pasvītrot sevis kā valdnieka suverenitāti un varu, un izgudroja tos arī kā veidu, kā apbalvot tos, kas karalistes interesēm bija godam kalpojuši. Un tā, vēstures gaitā, ordenis kļuva par valsts suverenitātes, par valsts dignitātes, lai teiktu to latīņu vārdā, par valsts cieņas iemiesojumu.
Senāk šī cieņa tika mantota no paaudzes paaudzē, bērnam dzimstot. Un tikai ar demokrātijas izveidošanos tās valstis, kas sāka sekot demokrātijas tradīcijām, ordeņus sāka piešķirt arī tiem, kas nepiederēja pie augstdzimušo, pie aristokrātu dzimtas jau paaudžu paaudzēs. Latvijai kā jaunai, neatkarīgai un suverēnai valstij, stājoties pārējo Eiropas valstu saimē, Triju Zvaigžņu ordenis un tā iedibināšana bija veids, kā pateikt, ka mēs savu valsti turam tikpat augstā cieņā kā tās tautas, kurām jau gadu simtiem ir sava suverenitāte, ir savi karaļi un savi karavadoņi. Un mēs savus, no zemnieku tautas vidus pašu izredzētos pārstāvjus, uzskatām kā cienīgus, lai tie varētu karaļiem blakus stāties ar to pašu godu, ar to pašu cieņu.
Es pateicos Latvijas Saeimai, kas nes Latvijas vēlētāju uzticību un autoritāti par šo man parādīto godu. Es jūtos kā viduslaiku bruņinieks, kam savs karalis vai karaliene ir uzsitis ar zobenu uz pleca un teicis – tu tagad esi gatavs par manu valsti doties cīņā. Es jūtos, ka esmu ar šīm uzticības bruņām apjozusies, es esmu gatava cīnīties par Latvijas slavu un par Latvijas godu. Un esmu gatava to darīt, stājoties jebkuram blakus, ieskaitot karaļus un visus tos, kas ir rotāti ar savu zemju goda zīmēm, jo es nesīšu sev uz pleca Latvijas dāvāto uzticības zīmi. Es pateicos par šo man izrādīto godu, es nēsāšu savu ordeni ar cieņu un godu kā Latvijas valsts suverenitātes, kā Latvijas Saeimas autoritātes un kā Latvijas tautas uzticības zīmi.