Labvakar, visi klātesošie!
Šodien ir Saulstāvji, kas ir saules gada viens no četriem sadales punktiem. Šobrīd diena un nakts atrodas vienādā garumā, gaismas un tumsas spēki it kā nonākuši neizšķirtā līdzsvarā viens pret otru. Bet dabai ir savi cikli, kur brīžam saule kāpj kalnā un tad atkal lejā, un sākot ar šo dienu saule sāk ritēt uz leju, dienas kļūst arvien īsākas līdz pat Ziemsvētkiem, kad saule atrodas savā zemākajā punktā. Nāk rudens, nāk tumšie vakari, nāk tumsa.
Nesenie notikumi pasaulē liecina arī par to, ka tumsas un ļaunuma spēki tāpat mums ir visapkārt, tāpat tie mums uzbrūk, un ja dabai ir savi cikli, un mēs vienmēr zinām pilnīgi droši, ka pēc tumsas nāk gaisma, tad ar to tumsu, kas mājo cilvēku sirdīs, nekas neatliek, kā vien cīnīties mums pašiem. Cīņas lauks tur ir katra cilvēka sirdī un apziņā, un ir svarīgi, ko katrs izlemj darīt ar sevi, ar savu dzīvi, kādu viņš savu apziņu kopj, kā to veido un attīsta, kā atļauj tur iespīdēt gaismai vai ļauj tumsai apņemt viņa dvēseli.
Šajos Saulstāvju svētkos ir skaista šī jaunā tradīcija iedegt gaismiņu, kas ļauj mums atgādināt, ka mums, cilvēkiem, ir jāpalīdz tur, kur mēs zinām, ka daba ir iegājusi savā atelpas, savā atpūtas, atdusas ciklā. Mēs nedrīkstam pagurt, mums ir jāpaliek vienmēr modriem, tādēļ iedegsim katrs šādu svecīti, kliedēsim tumsu. Katrs, kas aizdedzina savu gaismu pasaulē, nāk ar savu pienesumu, viņš vairo gaismu, kliedē tumsu, un ir vienalga, cik maza liesmiņa, - ja mēs visas tās saliekam kopā, tad iznāk kaut kas, kas sāk tuvoties saulei. Aizdegsim savu svecīti un aizdegsim mīlestības gaismu savās sirdīs!