Labvakar, mīļie rīdzinieki, dārgie viesi, augsti godātais Igaunijas prezidenta kungs, ekselences, dāmas un kungi!
Mēs esam pulcējušies, lai ieskandinātu Rīgas svētkus. Mēs stāvam šeit Vecrīgas pašā sirdī, un no šīm velvēm, šiem namiem, šiem mūriem 800 gadu vēstures uz mums nolūkojas. Un šo gadu simtu gaitā Rīga ir tikusi celta un atkal nojaukta, un atkal uzcelta, nodedzināta, iekarota, sabradāta, bet vienmēr, atkal un atkal, Rīga kā Fēnikss ir piecēlusies no saviem pelniem, Rīga atkal un atkal ir tikusi celta un būvēta, un veidota no visām tām rokām, kam liktenis bija lēmis šeit piedzimt kā Rīgas pirmdzimtajiem, vai šeit nokļūt pa visiem tiem ceļiem – “lieliem un maziem”, kā saka tautasdziesma, kas visi satek Rīgā. Vai arī uzņemt savā vidū svešiniekus, kas brauca šurp ar dažādām dārgām un retām precēm, bet arī ikdienas vajadzībām – sāli un sālītām siļķēm. Kuģi devās atpakaļ un veda prom pasaulē Latvijas baļķus un mastus, linus un medu, un zvērādas, veda to Latvijas bagātību, ko kurzemnieku sūra vara, vidzemnieku kalti kumeliņi, latgaliešu gari lini bija Latvijā veidojuši, audzējuši, ražojuši. Rīga kļuva kā mezgls, kur saplūda bagātība no visas Latvijas, aizplūda tālāk pasaulē, bet nāca arī atpakaļ, apgrozījās un lēnām izplatījās pa visu zemi.
Rīga bija pilsēta, veidota ap pili, kurai apkārt sēta, pilsēta kā droša vieta pret uzbrukumiem, tik droša, cik nu tā varēja būt. Rīgas atslēgu dažkārt Rīgas rātes kungi vai nu bija spiesti atdot iekarotājiem, vai nu paši padevīgi iznāca aiz Rīgas mūriem, pasniedza labdarīgi Rīgas atslēgu ar cerību, ka pilsēta tad netiks nopostīta. Bet rīdzinieki pārdzīvoja visu – karus un mērus un vaidu laukus (18.gadsimta sākumā puses no Rīgas izmira melnajā mērā), bet Rīga atdzima, Rīga atkopās, atdzīvojās, Rīga pārvarēja visu, ko vēsture lika tai pārciest un piedzīvot.
Šodien mēs, šeit stāvēdami, arī esam daļa no vēstures. Šis notikums, šis vakars, šīs trīs dienu svinības – tie ir vēstures grieži, kuros mums ir unikāla priekšrocība būt klāt un par kuriem pēc 100 gadiem citi teiks: “Nez, kā toreiz, pirms 100 gadiem Rīgā svinēja tās 800 gadus?” Mēs Rīgā skaisti svinēsim savus 800 gadus, un mēs varam priecāties par to, ka iekarošanas, karu, mēru un vaidu laiki ir aizskaloti, aizplūduši. Daugava tos ir aizskalojusi jūriņā. Ka apspiestības, netaisnības, tirānijas gadi un gadu simteņi ir izputējuši vēstures vējos.
Mēs stāvam šeit – brīvās Latvijas pilsoņi brīvās Latvijas galvaspilsētā. Mēs tagad veidosim savu pilsētu, savu valsti un savu nākotni tādu, kā mēs izvēlamies, kādu mēs to gribam, kāda mums tā patīk. Tā būs mūsu Rīga, mūsu Latvija, mūsu zeme. Es novēlu Rīgai Dieva svētību, laimi un veiksmi visā, kas pilsētas robežās notiek. Es novēlu, lai Rīga turpina zelt un plaukt, kā viņa to ir darījusi gadu simteņiem cauri, lai tā turpina attīstīties gadu simteņos kā neatkarīgās Latvijas galvaspilsēta, kā Eiropas kultūras pērle. Lai dzīvo Rīga, daudz laimes Rīgai un rīdziniekiem!