Ekselences,
Dāmas un kungi!
Latvijas republika bija jāizcīna ar Latvijas zēnu un vīru asinīm, ar viņu drosmi kaujā, ar viņu gatavību ziedoties Tēvijai. Toreiz, kad Latvijas liktenis bija pilnīgi nezināms, kad visa Eiropa bija I Pasaules kara, dažādu revolūciju, politisko un ideoloģisko kaislību varā, bija vajadzīga milzīga drosme un Tēvijas mīlestība, un gatavība tai upurēties, lai valsts taptu. Jaundibinātā Latvijas valsts toreiz nodibināja Lāčplēša ordeni, lai patiektos tiem, kas piedalījās Latvijas brīvības cīņās. Latvijas dzimšana bija unikāls notikums, un līdz ar pēdējā Lāčplēša ordeņa kavaliera aiziešanu mūžībā šis ordenis tagad pieder vēsturei.
Taču cīņa par Latvijas drošību nekad nedrīkst būt galā. Valsts var būt droša par savu suverenitāti un nākotni tikai, ja tā ir spējīga vajadzības brīdī arī aizstāvēties. Mūsu dienās šī Tēvzemes mīlestība izpaužas visdažādākajos veidos. Mums ir Bruņoto spēku locekļi, kas atrodas bīstamos kaujas apstākļos, bet mums ir arī daudz Bruņoto spēku locekļu, kuru ieguldījums ir, lai mūsu Bruņotos spēkus pilnveidotu un gādātu par to, lai Latvijai nekad nepietrūkst profesionāli sagatavotu karavīru. Bez viņiem arīdzan mēs nevarētu rēķināties ar savu drošību. Mums ir vajadzīgi augsta ranga profesionāļi, kas spēj Latviju reprezentēt NATO, mums ir nepieciešami virsnieki, kas audzina nākamo virsnieku un karavīru paaudzi. Bet arī civilistiem var būt ļoti nopietna loma mūsu drošības garantēšanā. To jau redzējām ar mūsu pievienošanos NATO, kas prasīja tik ļoti daudz pūļu un darba, lai mēs gūtu šo nepieciešamo starptautisko atbalstu, kas atļāva Latvijai kļūt par alianses locekli. Arī šīm civilpersonām Latvijas valsts ir lielu atzinību parādā par to, ko viņi ir darījuši.