Labvakar ekselences, dāmas un kungi!
Filma, ko šovakar redzēsim, atspoguļo aculiecinieku pārdzīvojumus, kas pagājušajā gadsimtā ir bijuši tik šausmīgi, ka par to ir grūti runāt. Tādēļ kā ļoti drosmīgu jāvērtē šo aculiecinieku vēlēšanos un gatavību dalīties ar citiem viņu pārdzīvojumā.
Starp visām nelaimēm viena no lielākajām ir nevainīgu cilvēku nogalināšana. Un vienas no lielākajām sāpēm ir, ka noziedznieki ir bijuši arī no mūsu vidus. Noziedznieki, protams, būs vienmēr. Bet tie noziegumi, kas bija holokausta laikā, izceļas ar kaut ko īpaši šausmīgu, jo tika īstenoti tādas ideoloģijas vārdā, kas par galveno uzskata izstumt kādas reliģijas vai rases pārstāvjus no citu vidus. Mūsu gatavība uzskatīt līdzcilvēku kā brāli parāda atšķirību starp barbarismu un civilizāciju.
Latvijas piemineklī Salaspilī ir vārdi: “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Zeme, kas ir slacīta ar nevainīgām asinīm, vaidēs mūžu mūžos. Bet cilvēki, kas turpina dzīvot, nes sevī pienākumu izprast pagātni, pārvarēt to un gādāt, lai tā vairs neatkārtotos. Mēs Latvijā skaidri norobežojamies no līdzcilvēku diferencēšanas un noraidām aizspriedumus. No Valsts prezidenta līdz pat skolas bērnam mūsu pienākums ir zināt savu vēsturi un gādāt, lai nākamais gadsimts būtu citāds. Mēs sākam jaunu gadsimtu, un cerēsim, ka tas būs civilizācijas un cilvēcības laikmets.