Augsti godātie Okupācijas muzeja dibinātāji un darbinieki,
augsti godātie represētie un viņu tuvinieki,
mīļie tautieši,
Šodien atzīmējam 60 gadus, kas apritējuši kopš pirmajām lielākajām masveida deportācijām mūsu tautas vēsturē, un muzejs ir šim simboliskajam vēsturiskajam datumam par godu sagādājis īpašu izstādi. Okupācijas muzejs nebija valsts dibināts, tas tapa pēc privātas iniciatīvas, līdzīgi domājošu tautiešu dibināts, un pēc tam tas nonāca valsts aizbildniecībā.
Okupācijas muzejs mūsu tautai ir nepieciešams – tas liecina par mūsu tautai ļoti būtisku, sarežģītu, sāpīgu vēstures posmu un pieredzi par vairākiem totalitārajiem režīmiem – vienu, kas nāca no rietumiem, otru - no austrumiem, katru ar savām šausmām un varas darbiem. Muzejs ir nepieciešams kā dzīva liecība šiem notikumiem, kas nododama nākamajām paaudzēm un stāstāma pasaulei, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos. Notikumi, kas skāra mūsu tautu un cirta tās miesā dziļas brūces, pārējai pasaulei nav tik labi pazīstami, jo pasaulē vēl šodien daudzās vietās notiek šausmu darbi un asinsizliešana. Bet pasaulei ir tikpat svarīgi zināt mūsu tautas pārciestās ciešanas.
Ir cilvēki rietumos, kas vēl šodien nezin par šādām deportācijām, ir ļaudis austrumos, kas vēl šodien negrib atzīt šādu deportāciju faktu. Ir svarīgi to atkal un atkal skaidrot, kā arī rādīt lietiskus pierādījumus un liecības par to, kā tas ir - tikt naktī uzmodinātam un sakravāt mantas dažu minūšu laikā, tikt ielādētam lopu vagonos bez jebkāda pamatojuma, bez tiesas sprieduma, kopā ar jauniešiem, veciem cilvēkiem, bērniem, mātēm, kuru klēpjos vēl nedzimuši bērni, tikai par to vien, ka varbūt tas bijis izcils savas tautas kalps. Mums vēl daudz jādara, lai par to pasaulei stāstītu un skaidrotu, kā tas bija - būt šāda notikuma upuriem.
Ir kriminoloģijā tāds paradokss pazīstams, ka izvarota sieviete tiek vainota pie tā, ka ir noticis šāds noziegums. Mums jādara viss, lai izvairītos no tā, ka upuris tiek vainots pie tā, kas ar viņu ir noticis. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka latviešu tauta tiek vainota tajās ciešanās, kas ar viņu ir notikušas – tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds. Bet ne jau tikai latvieši bija šo deportāciju upuri, daudzi no viņiem bija ebreji un citu tautību pārstāvji. Šie ļaudis nebija noziedznieki, tā bija pret viņiem vērsta netaisnība. Jābūt skaidrībai, kas bija upuri, un jāstāsta par to nākamajām paaudzēm. Lai izdarītu secinājumus, lai gādātu par to, ka mūsu zemē nekas tāds vairs nekad neatkārtojas. Lai gādātu, ka nekas tāds vairs pasaulē nenotiktu.