Cienījamais priekšsēdētāj!
Cienījamie konferences dalībnieki!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Ir pagājis tikai pusgads, kopš iepriekšējās Vēsturnieku komisijas organizētās konferences un esmu priecīga, ka šodien atkal kopā sanākuši dažādu valstu vēsturnieki, juristi, ekonomisti un demogrāfi, lai analizētu sarežģītos Latvijas XX gadsimta vēstures jautājumus.
Latvija nu jau pagājušā gadsimta laikā ir pārdzīvojusi dažādus satricinājumus un pārbaudījumus. Mēs esam piedzīvojuši divus pasaules karus, vairākkārtējas varu nomaiņas, trīskārtēju okupāciju un 50 gadus vadījuši ilgās pēc zaudētās neatkarības. Visi šie notikumi ir iezīmējuši rētas Latvijas vēsturē, cilvēku apziņā, morāles principos, ekonomiskajā un demogrāfiskajā attīstībā. Latvija tika atrauta no demokrātiskās Eiropas, okupēta un inkorporēta Padomju Savienības sastāvā.
Padomju okupācijas periodā Latvijas vēstures jautājumi tika apskatīti ideoloģizēti un politizēti, tika radīti dažādi propagandas mīti un pasakas. Tāpēc viens no svarīgākajiem mūsu valsts uzdevumiem pēc neatkarības atgūšanas ir dot objektīvu vēstures izklāstu. Tai jābūt vēsturei bez izskaistinājumiem un deformācijām, patiesai un zinātniski argumentētai. Esmu pārliecināta, ka arī Jūsu konference dos savu ieguldījumu, jo tās izvirzītais temats ir tieši saistīts ar staļinisma periodu un tā sekām Latvijas un pārējo Baltijas valstu attīstībā.
Eiropai un pārējām pasaules valstīm jāzina, ka pēc Otrā pasaules kara Latvija un tās kaimiņi - Igaunija un Lietuva - nevarēja svinēt kopā ar demokrātisko pasauli uzvaru pār nacismu. Baltijas valstīs nacistiskās Vācijas okupācija šajā laikā tika nomainīta ar Padomju Savienības okupācijas režīmu. Viens noziedzīgs režīms nomainīja otru. Ausa jauna diena, jauna saule, kas Latvijas zemei un cilvēkiem bija asinīm, sāpēm un ģimenes traģēdijām slacīta. Katru gadu mēs savās sirdīs pieminam tos upurus, par kuru traģēdijas lieciniekiem kļuva 1949. gada 25.marts, kad vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bez tiesas sprieduma tika deportēti uz Sibīriju. Tas bija valstiski organizēts genocīds.
Šodien Jūs runāsiet arī par pretošanās kustību likteni visos Latviajs novados. Šai cīņai bija viens mērķis—Latvijas valstiskuma atjaunošana. To zināmā mērā arī stimulēja Rietumu demokrātisko valstu miglainie solījumi neatstāt Baltijas valstis likteņa varā. Skrejlapas, slepeni klausītas Rietumu radio pārraides, aizliegtās dziesmas, rokrakstā sagatavotie pagrīdes žurnāli, avīzes un uzsaukumi, Latvijas valsts karoga uzplaiksnījumi karogu mastos – tā bija drosmīgu cilvēku cīņa par savas tautas brīvību.
Pēckara periods Latvijai, Igaunijai un Lietuvai nozīmēja kolonizācijas sākumu, kas par sevi stāstīja ar mākslīgu iedzīvotāju demogrāfiskā sastāva izmaiņām, pārkrievošanas politiku, diktatora un komunistiskās ideoloģijas slavināšanu.
Domāju, ka starptautiskās vēsturnieku konferences pamatuzdevums ir veikt vispusīgu izvērtējumu par padomju režīma pirmajā pēckara desmitgadē īstenoto politiku Baltijas valstīs, īpašu uzmanību pievēršot šīs politikas sekām. Ceru, ka konference iezīmes jaunus pētniecības virzienus šajā laukā un kalpos par jaunas ierosmes avotu gan pašmāju, gan arī ārvalstu vēsturniekiem.