Augsti godātais Igaunijas prezident Rītela kungs,
Ekselences,
vēstnieki,
Augsti godātie Cēsu pilsētas un rajona vadītāji,
Godātie karavīri,
Dārgie viesi!
Kad 1918 gadā Latvija un Igaunija pasludināja savu neatkarību, tās vēl ne tuvu nevarēja garantēt drošību un kontroli pār savu teritoriju. Vēl 1919.gada maijā Cēsu apkārtnē notika cīņas pret komunistiem, tūliņ pēc tam bija jāstājas cīņās ar vācu landesvēru. Šajās cīņās plecu pie pleca stāvēja latviešu un igauņu karavīri, arī skolnieki no Cēsu skolas soliem. Tās bija izmisīgas cīņas par neatkarību, par Latvijas un Igaunijas valstisko teritoriju nodrošināšanu. Šīs varonīgās cīņas, kurās bija daudz kritušo, vainagojās ar panākumiem – vainagojās ar abu valstu neatkarību.
Mēs, šodien atceroties kritušos karavīrus un zēnus, dziļā cieņā noliecam galvas viņu priekšā un pateicamies arī igauņu kaimiņiem, kas bija gatavi arī ārpus savas teritorijas cīnīties par mūsu neatkarību. Latvija un Igaunija savu brīvību dārgi izcīnīja, augstu vērtēja, bet diemžēl pārāk agri pazaudēja.
Taču cauri visiem okupācijas gadiem latvieši, igauņi un lietuvieši juta pleca sajūtu, juta, ka ir liktens biedri, kas netaisnīgi ir okupēti, bet kādu dienu atkal būs brīvi. Liktens mums ir bijis vēlīgs – mums izdevās savu brīvību un savu neatkarību atgūt dziesmu ceļā, bez asins izliešanas, taču brīvība ir tā uguns, kas jāsargā arī ar ieročiem rokās visiem kopā – igauņiem, latviešiem, lietuviešiem, kā arī plašākā NATO aliansē. Saprotams, ka, brīvību aizstāvot, dažkārt ir jādodas pāri robežām, skatoties no tā, kāda ir situācija pasaulē. Šodien, atzīmējot bijušo brālību, novēlu latviešu, igauņu un lietuviešu karavīriem iet savu priekšgājēju ceļos un vienmēr stāvēt par savas valsts neatkarību. Lai Dievs sargā mūsu brīvību! Lai Dievs svētī Latviju!