Dzejas rindas no C. P. Cavafy dzejoļa ‘’Itaka’’
Jūs, kas šodien šeit stāvat, drīz dosieties katrs savā ceļojumā. Jūs nezināt, cik tālu sniegsies jūsu klejojumi, tāpat arī nezināt, kāds būs jūsu galamērķis. Vai jums izdosies līdzeni iet cauri gadiem? Vai arī dusmīgā Poseidona vētras drāzīsies jums pakaļ, nopūtīs jūs no ceļa un liks briesmoņus jūsu ceļā?
Vienīgais, uz ko jūs varat paļauties savā ceļojumā, ir tas, kādi esat jūs paši. Ir tikai daži starp mums, kuriem ir skaidrs, ka viņu liktenis ir sēdēt tronī. Neviens no mums iepriekš nezina, vai mēs būsim vēlēti savas valsts prezidenti, pārdosim apdrošināšanas pakalpojumus, būsim rokzvaigznes vai mājsaimnieces, vai arī miljonāri vai vienkārši pilsoņi, kas cīnās ar nodokļu maksājumiem. Pat tie, kam, šķiet, viss ir dots, nevar ne par ko būt droši. Karš, revolūcijas, finansu krīzes var atņemt viņiem visu un atstāt viņus bez nekā tāpat kā ikvienu citu.
Latvijā ir stāsts par augstākās sabiedrības dāmu, 30. gadu preses miljonāri, kas bija sakaitinājusi par gaišreģi uzskatītu čigānu. Viņš tad dāmai pateicis, ka viņai nevajadzētu būt tik lepnai un augstprātīgai, jo viņa reiz mirs no bada paša gaišreģa rokās. Tā arī notika – tikai dažus gadus vēlāk viņa mira Sibīrijā, uz kurieni viņus abus izsūtīja, kad Padomju Savienība bija okupējusi Latviju 1940. gadā.
Šodien 14. jūnijā Latvijā ir sēru diena 1941. gada deportāciju piemiņai, kas pazudināja gan šo dāmu, gan daudzus citus – gan bagātus, gan nabagus, gan inteliģences pārstāvjus, gan zemniekus, latviešus un čigānus, vāciešus un ebrejus, sievietes un vīriešus, tikko dzimušus mazuļus, pusaudžus, grūtnieces, kurām tuvojās laiks dzemdēt, vecus ļaudis uz kruķiem vai pat uz nāves gultas. Viņi tika izrauti no gultām nakts vidū, ar tikvien kā pusstundu, lai sapakotos, sakrauti lopu vagonos, sākot pirmo masu deportāciju vilni, no daudziem, kas sekoja staļinistiskās okupācijas laikā.
1918. gadā, kad Latvija kļuva neatkarīga, manu vecvecāku paaudze domāja, ka vismaz nākotne pieder viņiem. Pēc daudziem svešas valdīšanas gadsimtiem latviešiem pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados beidzot bija iespēja veidot pašiem savu likteni un sajust, ka viņi spēj smagi strādāt nevis citu, bet savā un savu bērnu nākotnei.
Tomēr tam nebija lemts turpināties. Hitlers un Staļins parakstīja slepenu vienošanos par ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā, Otrais pasaules karš nesa līdz divas okupācijas – vispirms padomju un tad fašistisko kopā ar visām holokausta šausmām, Latvijas zeme pielija ar nevainīgu civiliedzīvotāju asinīm. Tam sekoja pusgadsimts aiz dzelzs aizkara – pusgadsimts okupācijas un piespiedu atrašanās Padomju Savienības sastāvā.
Jauna nācija, kas tik drosmīgi bija cīnījusies par savu brīvību, tika noslaucīta no kartes un tajā laikā šķita, ka ir maz cerību, ka tā jebkad atgūs savu neatkarību un valstiskumu.
Gan mani, gan mana vīra vecāki bija no tiem, kas izvēlējās aizbraukt no Latvijas. Kaut arī šī aizbraukšana nozīmēja zaudēt visu, kas viņiem bija dārgs, tomēr viņi domāja, ka tas ļaus viņiem sekot savai pārliecībai, vērtībām un ideāliem. Vecāki arvien ticēja brīvai un neatkarīgai Latvijai, viņi cīnījās nezaudēt savu identitāti, savu valodu un kultūru, pat tad, kad liktenis mētāja viņus no viena kontinenta uz otru, no vienas valsts uz otru. Kanādā viņi atrada sev patvērumu, vietu, kurā viņi smagi cīnījās par savu dzīvi un smagi strādāja un atjaunoja sev mājas tālu no mājām. Viņi par savu mītnes zemi izvēlējās Kanādu, nevis Latviju, jo viņi bija iemīlējuši zemi, kas bija viņus pieņēmusi kā savējos.
Kad es augu, es šo mantojumu izjutu kā smagu nastu. Bija laiks, kad es pat biju apvainojusies uz savu likteni. Tas bija man laupījis tik daudz no tā, ko uzskata par normālu, tas bija manā ceļā licis tik daudz pārbaudījumu un grūtību. Pusaudzes gados bija brīži, kad jutu žēlumu pret sevi un skaudību par to, kas citiem bija, bet man ne. Tomēr dziļi sirdī es vienmēr esmu zinājusi, ka man bija tas, kā citiem nebija – mana pieredze. Gadiem ejot, es pakāpeniski pieņēmu savu dzīvi tādu, kāda tā bija lemta – ar visu labo un ļauno. Nebija nekā, ko nožēlot. "Es esmu daļa no visa, ko esmu sastapusi" un viss, ko esmu sastapusi, ir kļuvis par daļu no manis.
Ikviens no mums dodas kails savā dzīves ceļā ar mūsu gēniem kā vienīgo mantojumu. Tad nāk kultūra, ģimene, vide un mēs tiekam sūtīti savā ceļā, kas prasa mūsu pašu rakstura spēku un iekšējos resursus, kas nāk no mūsu audzināšanas, izglītības un profesionālās apmācības.
Mēs neviens nezinām, kad mums būs lemts izturēt un kad plūkt uzvarētāja laurus. Dažkārt mūsu lielākā uzvara būs tikvien kā izturēt. Patīk mums tas, vai nē – mēs iepazīsim sāpes, ciešanas, bēdas, zaudējumus, pazemošanu un neveiksmi, tomēr mēs iepazīsim arī veiksmes un apmierinājuma brīžus, prieku, mīlestību, draudzību, smieklus, brīnumu, atklājumu un baudu.
Ikvienam uz šīs zemes ir savs liktenis. Ikvienam ir sava sūtība uz zemes. Mūsu uzdevums ir atrast, kāda ir mūsu sūtība, Tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs spēsim noteikt ceļu, kuru iet lemts tieši mums. Tikai mēs, mēs vieni paši varam piešķirt jēgu un nozīmi savai dzīvei, vienalga, kādi likteņa vēji šķiet pūšam mūs nost no ceļa.
Jūs, Makgila universitātes absolventi stāvat šodien šeit, kur reiz stāvēju es, mans vīrs Imants, mans dēls Kārlis un meita Indra. Mēs visi jūtamies pateicību parādā izcilai iestādei, kas ietver gan vietu, kur tiek veikti pasaules līmenī nozīmīgi pētījumi, gan arī augstākās izglītības centru – prāta un kultūras bāku, kas spīd visai cilvēces daļai, kas cīnās pret nevēlēšanos zināt, aizspriedumiem, vardarbību un haosu. Mums ir laimējies iegūt labāko izglītību, kādu vien varētu vēlēties. Jums ir laimējies būt sagatavotiem pasaulei, cik labi vien iespējams, un es esmu īpaši pagodināta un ļoti pateicos par Goda doktora grādu, ko saņēmu šodien no Alma Mater.
Pēc ilga ceļojuma, es secināju, ka mans liktenis, ko biju uzskatījusi par cietsirdīgu, patiesībā ir bijis laipns pret mani. Man ir bijusi iespēja atgriezties manas dzimtās jūras krastos. Esmu tikusi ievēlēta par savas dzimtās, atkal neatkarīgās zemes vadītāju valstī, kas ir atguvusi tās demokrātiskās iestādes, pilsonisku sabiedrību, brīvā tirgus ekonomiku un atvērtību pasaulei. Ir īpaša privilēģija atrasties pie vadības stūres izšķirošu vēsturisku pārmaiņu laikā, vēstures pagrieziena punktā, kad tiek radīta Eiropa, kas ir daudz lielāka nekā tā jebkad vēsturē bijusi. Latvija ir gatava saņemt uzaicinājumu iestāties NATO aliansē un Eiropas Savienībā šī paša 2002. gada beigās. Latvija ir gatava smagi strādāt savas nākotnes labā, sacensties ar labākajiem un sadarboties ar ikvienu, kam svētas tās pašas vērtības, ideāli un mērķi.
Daži no jums, kas šodien ir šeit, paliks Kanādā, citi izklīdīs tālu pasaulē. Viss, kas jums jāņem līdz, ir vislielākā vēlēšanās sasniegt savu mērķi, palikt godīgiem un just atbildību, kas, manuprāt, ir Makgila universitātes sniegtās izglītības pamatā. Es apsveicu un novēlu visu labāko jums, kas šodien dodas savā ceļā. Lai jūsu dzīve nāk par svētību jums pašiem, bet galvenais, atcerieties, ka ceļojums pats par sevi ir mērķis un katra jūsu dzīves diena ir patiesi jūsu, kas izbaudāma un izmantojama. Lai Dievs jūs svētī!