Augsti godājamie klātesošie,
Mīļie klausītāji,
Dārgie Sibīrijas bērni!
Mēs esam pulcējušies, lai atcerētos. Lai atcerētos vēsturiskus notikumus vispirms jau šajā oficiālajā tautas sēru diena, kādu atcerēsimies rīt, bet tā ir par piemiņu arī daudzām citām tikpat smagām, dramatiskām un sēras pelnījušām dienām, kas tai sekoja pēc kara beigām. Mēs atceramies nevainīgu, nenotiesātu, netaisnīgi apcietinātu un izvestu civiliedzīvotāju likteņus, ģimenes ar bērniem, ar veciem ļaudīm, jaunus un vecus, mātes grūtnieces stāvoklī, vecus un slimus, bez izšķirības. Kamdēļ viss tas notika? Tas notika ideoloģijas un varas vārdā. Tas notika ar īpaši izdomātu, apzinātu, ļaunu nolūku iebiedēt tautu Padomju Savienības okupētajā teritorijā, izdzīt no viņas apziņas jebkādas domas par savām tiesībām, par savu taisnīgumu, iedzīt teroru visos, saprotot, ka cilvēks ir zaudējis jebkādu vērtību, ka indivīdam nav vairs absolūti nekādu tiesību un ka jebkurā brīdī jebkurš bez iemesla no normāla cilvēka, kas dzīvo normālu dzīvi, var pēkšņi kļūt nozīmēts par noziedznieku, par tautas ienaidnieku un tamdēļ līdz ar to vajāts un apspiests sliktāk par to, nekā citās zemēs apietas ar īsteniem notiesātiem noziedzniekiem.
Mēs atceramies šos vēstures notikumus, kas vēstures grāmatās ir pelnījuši atzīmi, datumu, atcerēšanos, bet kas mums ir jāizprot to dziļākā kontekstā. Ir grūti saprast, ko nozīmē datums, raugoties no tālienes un bez izpratnes, ko īsti tas nozīmē. Ir mums svarīgi atcerēties, lai mēs to saprastu, mūsu pēcnācēji saprastu, ko tas nozīmē, bet ir ļoti svarīgi arī to paust pasaulei un atrast arvien jaunus veidus, kā to darīt, vai tas būtu caur filmām, caur zinātniskiem pētījumiem, vai caur personīgām liecībām un liecinājumiem.
Daudzviet pasaulē ir gudri, inteliģenti, izglītoti ļaudis, kas arī mūsdienās būs gatavi apgalvot, ka Staļins sava režīma laikā ar savām masu deportācijām bija izprotams, jo viņam, lūk, vajadzēja nostiprināt revolūciju un bija, lūk, tādi ļaudis okupētajās jaunajās teritorijās kā Baltijas valstīs vai arī Ukrainā divdesmitajos gados, kas varētu būt pretojušies viņa sistēmai. Tas tiek tā ļoti intelektuāli, ļoti abstrakti prezentēts kā arguments: viņam vajadzēja nostiprināt savu varu, viņam bija šī ideja par savu revolūciju un ar pilnām tiesībām, tātad, viņš darīja vienalga ko. Tikpat skumji ir konstatēt, ka vēl mūsdienās šī briesmīgā diktatora Staļina nāves diena tika vēl nesen atzīmēta un ka tik ļoti daudz agrākās Padomju Savienības iedzīvotāji uzskata, ka viņš ir bijis dižens vīrs Krievijas vēsturē, tamdēļ, ka viņš esot paplašinājis Krievijas teritoriju, ka viņš esot apstiprinājis tās kā lielvalsts varenību.
Bet kas tad ir šāda varenība, ko viņa ir vērta? Un ko tā nozīmē cilvēku dzīvēs? Man šķiet, ka ļoti daudziem nav saprotams, par kādu cenu nāk šāda varenība, ļoti daudzi negrib iedziļināties un saprast, kā vispār tā kaut kas var notikt – uzaust normāla, nezinu, jūs atcerēsities, saulaina vai lietaina vasaras diena, tāda pati diena, kā visas citas. Bērni paēd brokastis, čalo, smejas, ķīvējas, gaida, kad tētis vakarā nāks mājās, vecāki plāno savas tālākās gaitas, un dzīve pilnīgi normāli rit savu ritmu. Un te pēkšņi tajā naktī ļaudis tiek izrauti ar visām saknēm no savas dzīves, aizdzīti svešumā, pakļauti necilvēcīgiem apstākļiem, un no tā brīža viņu dzīves, ģimenes dzīves ir iznīcinātas. Daudzi iet bojā, daži paliek dzīvi. Visi ir traumēti, visiem tas ir atstājis dziļas dvēseles un daudziem arī fiziskas rētas. Tas ir prātam neaptverams, daudziem tas ir nesaprotams, tamdēļ mums vajadzīgas šīs liecības, mums ir nepieciešams atcerēties. Katrs, kam vēl personīgā atmiņā ir detaļas, katra detaļa ir svarīga – kā tas bija tajā pēdējā rītā, kad jūs bijāt vēl savās mājās, kā īsti tas bija transportēšanas laikā, kāda bija pirmā diena, ierodoties otrā galā, ko jūs pārdzīvojāt, ko piedzīvojāt.
Visu to ir svarīgi atcerēties, ir svarīgi to apkopot, tikpat svarīgi ir izanalizēt, bet vairāk par visu ir svarīgi atcerēties un stāstīt gan savai tautai, saviem līdzcilvēkiem, gan ir svarīgi stāstīt pasaulei. Ir svarīgi atstāt šīs liecības nākotnei, lai citi saprastu, ka tā nedrīkst notikt, lai citi saprastu, ka tas nedrīkst atkārtoties. Tiem, kas to pārdzīvojuši, ir jāatrod arī pašiem savā dvēselē savs dvēseles miers, savs esības dziļākais apliecinājums tam, ka necilvēcīga rīcība, kas ar viņiem tika darīta, nav samazinājusi viņa kā cilvēka vērtību, ka cilvēces un Dieva priekšā viņi patur savu vērtību un varbūt viņu ciešanu dēļ tā ir vēl lielāka kā mums daudziem citiem.
Es novēlu visiem tiem, kas ir šo notikumu pārdzīvotāji, atcerēties, ka viņi piedzīvotais nav bijis veltīgs tādā nozīmē, ka mēs pārējie to atcerēsimies un mēs pārējie līdz ar jums par to stāstīsim citiem. Lai Dievs jums dod sirdsmieru un samierināšanās sajūtu savās sirdīs.