Mīļie olimpieši!
Kad mēs tikāmies Atēnās pirms šo olimpisko spēļu sākšanās, es teicu, ka mums nav tiesību no mūsu sportistiem sagaidīt un pieprasīt, lai viņi atgrieztos no Atēnām ar medaļām, bet mēs visi, protams, tomēr klusībā savās sirsniņās cerējām un ticējām, ka kaut kas Latvijai arī “paspīdēs”. Pateicieties Jūsu veiksmei un Jūsu sekmēm, pār Latviju tiešām ir nolijis šis sudraba lietus, un man šķiet, ka visu to valstu kopumā, kas piedalījās Atēnu olimpiskajās spēlēs, mēs kā maza valsts varam tomēr justies ļoti gandarīti par savu sportistu veikumu. Lai paskatāmies vien uz dažu labu citu valsti, negribu nevienu vārdā saukt un minēt, bet ir skaidri redzams, ka ļoti lielas valstis ar simts un vairāk miljoniem iedzīvotāju ne tuvu nav pat sasniegušas to līmeni, ko mūsu valsts ar saviem 2,3 miljoniem ir spējusi paveikt.
Tas ir liels sasniegums, un tam, es domāju, ir daudz iemeslu. Viens no tiem ir olimpiskās un sporta tradīcijas, kas mūsu zemē valda, tamdēļ paldies visiem tiem, kas sporta dzīvi ir vadījuši un veidojuši nu jau ilgu gadu garumā! Es novēlu, lai visiem, kas interesējas un jūt līdzi sportam, bet galvenais tiem, kas viņā strādā, šie panākumi būtu par jaunu iedvesmu arvien turpinātām pūlēm un jauniem centieniem!
Sports ir īpatnējs ar to, ka mēs visi redzam to spozmi, kad ir uzvaras, mēs redzam to spozmi, kad ir saņemta medaļa un it īpaši jau, protams, olimpiādē, kas kā nekā nāk tikai reizi pa četriem gadiem, tas ir kaut kas rets un īpašs, visa pasaules uzmanība, visas acis bija uz jums un uz to podiumu, uz kura jums bija tas gods stāties. Mūsu visu acis un sirdis bija kopā ar Jums tad, kad vijās augšā Latvijas karogs, un es kā prezidente vēlos izteikt īpašu paldies Jums par to, ka Jūs godam aizstāvējāt šo Latvijas karogu, ka Jūs lepni zem viņa stāvējāt, ka Jūs pasaulē nesāt Latvijas vardu!
Protams, tā vairāk par visu ir Jūsu katra personīgā uzvara, un sportam tas nozīmē ļoti smagu, ilgu un grūtu darbu garu gadu garumā, to vislabāk zina Jūsu treneri, kas ar Jums ir strādājuši, to vislabāk zina Jūsu vecāki un Jūsu mīļie. Viņi saprot un zina, cik daudz Jums ir bijis jāupurē no tā, ko citi ļaudis sev atļaujas, viņi saprot, ka šis upuris ir bijis mērķtiecība kādam spožam mērķim, ko jūs bijāt paši sev izvirzījuši. Jūsu mērķis ir bijis dabūt to augstāko, ko var sasniegt. Mēs uzskatām, ka sudrabs ir kaut kas brīnišķīgs olimpiādē, četri sudrabi – tas ir vairāk nekā mēs drīkstētu ne prasīt, ne cerēt. Jūs katrs to glabāsiet līdz mūža galam, bet tas paliek arī mums, Latvijai, tas paliek mums visiem.
Es novēlu, lai Jūs būtu par iedvesmu jaunām meitenēm un jauniem zēniem ar to, kas ir cilvēks, kas ir mērķtiecīgs cilvēks un sasniegt savā dzīvē! Es novēlu, lai Jūs palīdzētu mūsu jauniešiem atrast savā dzīvē arī mērķi un saturu tādu, kādu Jūs esat spējuši atraduši! Es novēlu, lai šīs sekmes, ko esat ieguvuši, Jums dod arī gandarījumu visām tām ļoti smagām stundām, ko Jūs savā sportā esat ieguldījuši, novēlu, lai Jums ir turpinātas sekmes, bet vairāk par visu es novēlu, lai savā dzīvē Jūs būtu laimīgi. Paldies Jums!