Ekselences,
dāmas un kungi!
Man ir prieks sveikt Latvijas Institūtu tā 5.gadadienā un sveikt visus tā darbiniekus, tā direktoru Ojāru Kalniņu par tā sekmīgo darbu un novēlēt, lai viņi vēl daudzus jo daudzus gadus turpina iesākto, paveic iecerēto, panāk to, kas mums visiem ir vajadzīgs – labāku Latvijas atpazīstamību pasaulē.
Latvija kā nekā ilgu laiku – pusgadsimtu – bija kā neatkarīga valsts izdzēsta no pasaules kartes, un interesanti, ka pat kaimiņu zemē Zviedrijā paši zviedri atzīstas, ka viņu vēstures grāmatās, ģeogrāfijas stundās skolā Eiropas kartē viņiem pāri pār jūru tika rādīta lielā Padomju Savienība, un tajā vietā, kur būtu bijis jābūt 3 Baltijas valstīm, “sagadīšanās” pēc bija ielikta skala ar rādījumu, cik milimetri un centimetri atbilst kilometram. Tādā veidā, varbūt mazdūšīgi, Zviedrijas mācību grāmatas atsacījās no grūtā lēmuma, kā uz kartes rādīt šīs trīs okupētās valstis. Rezultāts tam bija tāds, ka tepat kaimiņos uzauga vairākas paaudzes, kam nebija pat zināma šo valstu eksistence, un viņi arī nebija par to īpaši interesējušies. Tas arī ir tas atpazīstamības punkts.
Latvija kā neatkarīga valsts sāka darboties, un tas ir tas atpazīstamības punkts, uz kuru reaģējot, tika dibināts Latvijas institūts, uz kuru reaģējot, ir tikusi veidota un vadīta institūta darbība, un es teiktu, ka šai jomai Latvijai būtu pienācis laiks pievērst lielāku uzmanību. Esam iegājuši jaunā attīstības fāzē, mēs šobrīd jau esam ar vienu kāju gan ES, gan NATO. Latvijas atpazīstamība, Latvijas mērķi, Latvijas klātiene un prezentācija ir tagad jauns mūsu izaicinājums un tiem ir jāpanāk jauna kvalitāte, tāpēc būtu svētīgi, ja Latvijas institūts šajos jaunajos apstākļos pārdomātu savu mandātu, un, es domāju, valdībai būtu svētīgi pārdomāt savu atbalsta apjomu, ko tā sniedz institūta darbībai. Pēc manām domām, tas būtu pelnījis lielāku atbalstu un tā darbību varētu izvērst plašāk.
Šajā vakarā vēlētos pakavēties pie institūta pašiem pirmsākumiem, jo iesākumā bija tikai vārds. Tikai vārds un nekas vairāk. Es saņēmu ziņu 28.septembrī, telefona zvanu savās mājās Monreālā no Ministru prezidenta Krasta ar paziņojumu, ka valdība ir nolēmusi dibināt Latvijas institūtu un vai es būtu gatava uzņemties tā vadību. Es biju gatava, es diezgan ātri nokārtoju savu dzīvi tā, lai varētu braukt uz Latviju un ar to brīdi arī repatriējos atpakaļ uz savu dzimteni. Bet Latvijas institūts bija tikai uz papīra. Tā bija diezgan sīva cīņa un diezgan grūts darbs, lai Latvijas institūtu padarītu par realitāti, lai tam būtu savs logo, sava zīme, savs vēstuļpapīrs, sava vieta, kur darboties un visas tās elementārās lietas, kas ir vajadzīgas.
Šodien, atceroties tās tālās dienas, es gribētu uzsvērt Imanta Ziedoņa un Andra Buiķa nopelnus un, protams, arī tos viņu kolēģus, kas kopā ar viņiem izstrādāja Latvijas institūta koncepciju, bet īpaši šos divus – Imantu Ziedoni un Andri Buiķi, kas stāvēja klāt pie Latvijas institūta dzimšanas, kuru pūliņi bija tie, kas atļāva tam virzīties tālāk. Es vēlos viņiem sirsnīgi pateikties par viņu redzējumu, par viņu nenogurstošo darbu institūta idejas realizēšanā un par viņu visnotaļ stingro un drošo atbalstu, ko no viņiem saņēmu institūta vadīšanas laikā.
Vēlētos uzsvērt arī Ojāra Kalniņa darbību. Viņš pārņēma institūtu ar plašu pieredzi kā diplomāts, kā pasaules cilvēks, kas spēj raudzīties uz Latviju ar šo dubultredzi, kā cilvēks, kas sirdī ir latvietis un visu mūžu tāds ir bijis, bet kas ir dzīvojis visu mūžu ārpus Latvijas un ir spējis uz viņu noraudzīties ar objektivitātes acīm. Es domāju, ka šis dubultredzējums institūtam šajā attīstības fāzē ir bijis ļoti svētīgs un ļoti vajadzīgs.
Es novēlu visiem institūta darbiniekiem turpinātu darba prieku, sajūsmu par to, ko viņi dara. Lai Latvijas institūta izstarojums turpinās, kļūst arvien spožāks un lai institūts palīdz Latvijas kā valsts izstarojumam kļūt arvien vairāk pamanāmam un spožam! Lai Jums veicas!