Augsti godātās valsts amatpersonas,
Augsti godātie viesi,
Latvijas karavīri,
Latvijas tauta!
Šajā miglainajā 11.novembra rītā mēs esam pulcējušies Brāļu kapos, lai svinētu varoņu piemiņas dienu. Šeit, pie Mātes Latvijas kājām, rindu rindām guļ tie, kas bija gatavi atdot savu dzīvību, lai piedzimtu neatkarīgā Latvijas valsts. Šodien mēs noliecam galvu šo brīvības cīnītāju, šo varoņu priekšā, bet mēs šajā dienā atceramies un pieminam arī visus citus, kas jebkurā laikā, jebkurā gadsimtā, zem jebkura karoga ir cīnījušies un bijuši gatavi uz ežiņas galvu likt, lai sargātu savu tēvu zemi, kas ir bijuši gatavi pildīt savu pienākumu un cīnīties brīvības un savas pārliecības vārdā. Mēs godinām karavīru, karavīra drosmi, karavīru gatavību cīnīties un ziedot visu, un mēs atceramies tos pateicoties kuru upuriem mēs varam šeit stāvēt uz brīvas Latvijas zemes paši zem sava brīvas valsts karoga.
Mūsu senči šo dēvēja par veļu mēnesi, un šai miglainajā rītā mums šķiet, ka ar miglas vāliem ap mums ir pulcējušies visi šie aizgājušo karavīru dvēseļu pulki. Mūsu senči rudenī atcerējās savus aizgājušos, sniedza viņiem mielastu, ar to atzīdami, ka mēs visi esam daļa no nepārtrauktas dzīvības ķēdes, ka katra paaudze ir iepriekšējo paaudžu mantiniece, katrai paaudzei ir pienākums savu mantojumu nodot tālāk. Godinot savus karavīrus, godinot savus kritušos, mēs izsakām pateicību tām iepriekšējām varoņu audzēm, kas ziedoja visu, lai būtu Latvija, lai viņa būtu brīva un tajā pašā dienā mēs tātad godinām arī Latvijas karavīru, to, kas šodien kalpo zem Latvijas karoga, kas ir gatavs aizstāvēt mūsu zemi pret jebkādu apdraudējumu.
Es aicinu skolniekus, kas pastaigāsies gar kapu rindām pie Mātes Latvijas tēla, izlasīt, apskatīt šo kritušo varoņu vārdus, cik jauni viņi bija, un viņiem katram bija sava dzīve priekšā, savas vēlmes un savas cerības. Viņi to ziedoja visu Latvijas valstij, lai tā taptu, lai tā būtu. Viņiem blakus stāv mūsdienu karavīri un arī viņi stāv ierindā un arī viņi ir gatavi par savu valsti stāvēt un krist. Varoņu piemiņas dienā, lai mēs ikkatrs atceramies, ka tauta var pastāvēt un valsts tālāk attīstīties tikai tad, ja katrā no mums ir kaut daļa no šī varoņa gara. Atcerēsimies tajos brīžos, kad mums šķiet, ka dzīve ir smaga un grūta, ka mēs nevaram tikt ar tās izaicinājumiem galā. Atcerēsimies varoņu garu un meklēsim sevī arī to dzirksteli, kas ļaus arī katram no mums atrast sevī to varonību, kas ir nepieciešama, lai mēs varēt dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi un būvēt un celt tādu Latvijas valsti, par kuru gan šī paaudze, gan visas pārējās varēs būt lepni. Dievs svētī Latviju!