Augsti godātās dāmas un kungi, cienītie konferences dalībnieki!
Atļaujiet man sveikt jūs sveikt šīs ļoti svarīgās konferences atklāšanā un novēlēt vislabākās sekmes tās turpmākā norisē.
Sen atpakaļ, kad es biju pavisam maza meitenīte, es atceros vairākus incidentus, kas manī radīja sašutumu par to, kā šeit pat Rīgā pieaugušie attiecas pret bērnu. Un es toreiz nodomāju - kad es pieaugšu, tad man ir jāatceras kādreiz tiem pieaugušajiem pateikt, ko viņi dara nepareizi savās attiecībās pret bērniem. Un redziet, kā man laimējās – es ne tikvien sen jau kā esmu pieaugusi, bet man ir tā izdevība stāvēt jūsu priekšā un atgādināt to, ko sensen atpakaļ es kā bērns biju nodomājusi.
Pieaugušie ne vienmēr atceras, ka arī bērns ir cilvēks, un runājot par bērnu tiesībām, pats pirmais un fundamentālākais koncepts ir par to, kas ir cilvēks un kādas ir viņa tiesības, kas ir bērns un kādas ir viņas tiesības, un kā bērna tiesības atšķiras (jā vai nē) no cilvēktiesībām vispār. Un tas nav tik triviāls jautājums, kā šķiet. Šo jautājumu es atceros no savas personīgās pieredzes, un tas tagad ir gan zinātniski, gan juridiski apstiprināts. Jā, tiesa, bērns jau nav vēl pilnvērtīgs cilvēks salīdzinājumā ar pieaugušo. Viņš vēl ir izaugsmes un veidošanās procesā, un šis process turpinās, atkarībā no indivīda līdz pat 14, 15, 17, 18 gadiem, kad viņš fiziski sasniedzis pieaugušā izmērus. Tāpat intelektuālā, emocionālā attīstībā bērns vēl ir augšanas procesā, viņam nav vēl tās sprieduma spējas, kādas viņam būs kā pieaugušam, un tamdēļ viņš nevar vēl uzņemties visus tos pienākumus un atbildību, ko valstī paredz šiem pieaugušajiem pilsoņiem.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka bērns aug pieaugušo aizbildniecībā. Un šī aizbildniecība nozīmē tikt saudzētam, aizsargātam no saviem vecākiem, no savas ģimenes, kopienas, valsts. Pieaugušo atbildība pret bērnu ir gādāt, lai nekādi šķēršļi nekavētu viņa izaugsmes un attīstības ceļu, lai nekas nestātos viņa fiziskās un veselības attīstības ceļā, viņa emocionālajai, intelektuālajai, viņa radošo spēju attīstībai. Visas šīs lietas ģimenei, kopienai, valstij būtu jāpilda kā svēti pienākumi pret bērnu kā indivīdu, pret bērnu kā savas tautas un cilvēces nākotni un turpinājumu.
Bēdīgi, ka dažreiz sabiedrībā izskan tāda doma, ka bērns ir nasta saviem vecākiem un sabiedrībai. Ar tām prasībām, ko viņa audzināšana uzliek, ar to atbildību, ko tā no mums prasa. Man šķiet, ka tā ir ļoti kaitīga un neveselīga nostāja. Bērns jau nav nasta, bērns ir dāvana. Dāvana, kas mums dota, mūsu nemirstības garants. Bērns ļauj mums caur viņu izaugsmi realizēt visu to, ko mēs savā paaudzē, savā laikā nespējām realizēt. Tā ir mūsu turpinātība, mūsu mīlestība šīs zemes virsū. Un tādēļ pirmais, ko vajadzētu atcerēties: atbildība pret bērnu nav drūms pienākums, tas ir kaut kas priecīgs un patīkams, kas būtu mums visiem jādara no sirds. Jo katrs taču atceras no savas bērnības, cik ļoti bērns ir uzņēmīgs pret visu, ar ko viņš saskaras. Un cik ļoti katrs sīkākais žests atstāj paliekošu iespaidu uz viņa psihi un attīstību.
Latvijas Saeima vakar apstiprināja 3.lasījumā grozījumus likumā par bērnu tiesību aizsardzību. Latvijā līdz ar to ir nodrošināta pilnīgi droša un stabila juridiskā bāze bērnu tiesību jautājumos. Tā ir skaidra un nepārprotama konceptuālā bāze, caur kuru raugāmies uz bērnu un viņa tiesībām iepretim pieaugušo tiesībām. Paldies Dievam, šī darāmā darba daļa nu būtu padarīta un par to varam tikai priecāties. Tagad stāv priekšā šī likuma implementācija, tagad stāv priekšā viņa realizācija dzīvē. Tā būs atkarīga no divām lietām: oficiālā līmeņa: no līdzekļiem, ko valdība atvēl šī likuma īstenošanai, no struktūrām, kādas tiks efektīvi radītas, un ar kādiem līdzekļiem tās varēs darbosies katra savā sfērā. Un tas ir politiskās gribas un politisko prioritāšu jautājums. Tas ir arī materiālo iespēju jautājums vispārējā plāksnē. Bet jebkura likuma iemiesošana praksē prasīs no visas sabiedrības izpratni un atbalstu tiem jēdzieniem, kādi ir formulēti un izpausti mūsu likumā par bērnu tiesībām.
Un te man šķiet, ka evolūcija, kas rietumu demokrātiskajā pasaulē ir notikusi pēdējā pusgadsimta laikā, ir process, kas citās zemēs ir varbūt progresējis straujāk, nekā mūsējā. un kur mums būtu vēl liels tautas izglītošanas darbs veicams, lai vēl dziļāk nostiprinātos izpratne par to, cik svarīgs ir bērns un viņa liktenis un cik svarīga ir katra pieaugušā attieksme pret paša bērnu un bērnu tautā vispār. Jo īstenībā katrs bērns, kas piedzimst mūsu zemē, ir mūsu bērns un mūsu atbildība. Un te man šķiet, ir ļoti vērtīgi tādām zemēm, kā visām trim Baltijas valstīm, kas pēdējo pusgadsmitu ir pavadījušas līdzīgos apstākļos, viņu pārstāvjiem, speciālistiem sanākt kopā un dalīties pieredzē, kas ir darāms un kā. Un tikpat svētīgi ir ieklausīties citu zemju speciālistu pieredzē, kas ir spējuši tikt tālāk nekā pie mums. Redzu no jūsu programmas, ka te tiks arī aplūkoti tie sāpīgie jautājumi, kas skar bērnu tiesību pārkāpšanu, kas skar pārkāpumus pret bērnu, vardarbību pret bērnu. Tās ir problēmas, kas ne jau mūsu dienās ir izgudrotas, tās ir daļa no cilvēces negatīvā mantojuma, tās sastāda un atspoguļo daļu no cilvēka psihes ēnas puses. Cilvēks dzīvo kā duāla būtne un viņā sadzīvo kā gaisma, tā tumsa. Sabiedrībai, tās struktūrām un likumiem ir pienākums, lai pēc iespējas samazinātu šos cilvēka ļaunuma radītos ēnas laukumus, un it īpaši , lai darītu visu, kas iespējams, lai pasargātu bērnu. Tamdēļ, ka viņš ir bez tā spēka, kas ir pieaugušajiem, tamdēļ, ka bērns, it īpaši mazs, ir nevarīgs pieaugušo vardarbības priekšā.
Sabiedrībai ir pienākums rūpēties arī par to, kas notiek ģimenes lokā, jo arī ģimenes lokā var notikt pāridarījums bērnam. Ģimenes loks ir svēts, normāli tajā nedrīkstētu ielauzties līdz tam brīdim, kad tiek pārkāpts likums, līdz tam brīdim, kad tiek pārkāptas morāles normas un principi. Un tad sabiedrībai ir ne tikai tiesības iejaukties ģimenes lokā, bet arī pienākums bērnu tiesību vārdā.
Tas ir ļoti plašs un smags jautājums, jo līdz šim bija pieņemts nerunāt par tām lietām, kas notiek privātā sfērā, kas notiek aiz ģimenes dzīvokļa durvīm. Bet ir mums par to jārūpējas un jāatceras, ka pieaugušajiem ir jāmācās ieklausīties bērna sacītajā un bērna liecībās, un nevar teikt – stāvi klusu, nerunā, tu esi tikai bērns, it kā viņš nebūtu dzīva būtne ar saviem pārdzīvojumiem. Runāt par bērnu kā par objektu, nevis kā par personību. Un galvenais, ir svarīgi atcerēties, ka bērna teiktais un pārdzīvojumi ir tikpat nopietni ņemams kā pieaugušā viedoklis un pārdzīvojums. Un ir ļoti svarīgi atcerētiees nenoslaucīt bērna teikto, neatstumt bērna liecību kā mazvērtīgu, kā nesvarīgu, tā teikt, to jau tikai bērns ir teicis, mazs šmurgulis, mazs puišelis jeb maza meitenīte. Nedrīkst tā attiekties pret bērnu. Bērns ir cilvēks, viņam ir savas cilvēktiesības, bērns ir personība, un viņš ir pelnījis, ka viņā ieklausās. Protams, ir bērni kas melo, tāpat kā ir pieaugušie, kas melo. Ir jāizvērtē gan berna liecība, gan pieaugušā, abi ir līdzīgi.
Šie ir ļoti smagi jautājumi, bet ārkārtīgi svarīgi. Ja sabiedrība ar apņēmību un nepieciešamo enerģiju neķersies pie to risināšanas, tad mēs apdraudam savu nākotni, nākotnes sabiedrības kvalitāti. Rūpēties par bērna tiesībām nozīmē rūpēties par cilvēka vārdu visplašākajā un dziļākajā nozīmē.
Dāmas un kungi, cienītie speciālisti, es novēlu Jums enerģiju, spēku un prieku jūsu svarīgajā darbā! Sekmes šajā konferencē!