(Lidmašīnas aizkavēšanās dēļ Valsts prezidentes uzrunu pasākumā nolasīs prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda.)
Cienījamie politiski represētie,
viņu ģimenes locekļi!
Cienījamie klātesošie!
14.jūnijs ir traģiska diena Latvijas vēsturē. Pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem, 1941.gada 14.jūnijā, Padomju Savienības okupācijas režīms veica nežēlīgu noziegumu Latvijā - pirmo masu deportāciju. Vēsturnieku jaunākie pētījumi liecina, ka šī vardarbīgā un prettiesiskā akcija skāra vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju - latviešus, ebrejus, vāciešus, poļus, krievus un citu tautību cilvēkus.
Tā ir šausmīga statistika, kas apliecina, cik dārgi Latvijas iedzīvotāji samaksāja par pirmo komunistiskā režīma okupācijas gadu. Represijas bija staļinisma politikas būtiska sastāvdaļa. Mūs tādejādi centās iebaidīt, centās salauzt, padarīt par padomju režīmam paklausīgām skrūvītēm. Starptautiskajā likumdošanā šādi noziegumu tiek kvalificēti kā genocīds, t.i. noziegums pret cilvēci, kuram nav noilguma.
Cienījamie klātesošie!
Šodien mēs esam pulcējušies šeit, Torņakalna stacijā pie vilciena vagona, kas ir mūžīgs liecinieks Latvijas patriotu skaudrajiem likteņiem, kas tika samalti deportācijās. Mūs mēģināja iebaidīt, mūsu prātus sakropļot, bet cauri daudziem gadu desmitiem mēs saglabājām un iznesām neatkarīgās Latvijas valsts ideju, latviskumu. No paaudzes uz paaudzi tika nodotas mūsu tautas vēstures un kultūras pamatvērtības.
Šodien, kad kopš pirmās lielās padomju režīma deportācijas Latvijā ir pagājuši jau 63 gadi, mums par to ir jārunā skaļi, par to ir jāstāsta un jāatgādina Eiropai un visai pasaulei, lai šādas traģēdijas neatkārtotos nākotnē. Tas jādara arī tāpēc, ka Krievijas Federācija, kas ir Padomju Savienības tiesību pārmantotāja, joprojām neatzīst 1940.gada okupācijas faktu un tā radītās sekas.
Piemiņa, ko nesam savās sirdīs par režīma upuriem, ir mūsu mīlestība pret Latviju, mīlestība pret valsti, kuras vārdā viņi gāja bojā, pret tās brīvību un nākotni.