(Nolasīja Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda)
Cienījamais priekšsēdētāja kungs,
Cienījamie politiski represētie, viņu ģimenes locekļi,
Cienījamie konferences dalībnieki!
Pildot Valsts prezidenta pienākumus, es šodien atrodos ārpus Latvijas, tāpēc diemžēl nevaru būt kopā ar Jums. Vēlos atzīmēt, ka 1941.gada 14.jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Tā ir diena, kad pirms 66 gadiem Padomju Savienības okupācijas režīms veica nežēlīgu noziegumu pret latviešu tautu - pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju.
Nevainīgi cilvēki bez jebkādas apsūdzības uzrādīšanas un tiesas sprieduma tika vardarbīgi apcietināti un spaidu kārtā izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem.
Šī vardarbīgā, prettiesiskā akcija skāra vairāk nekā 5 tūkstošus ģimeņu. Vēsturnieku jaunākie pētījumi liecina, ka deportēti tika 15 443 cilvēki. Padomju režīms brutāli vērsās ne vien pret pieaugušajiem, bet arī bērniem. 15% no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz 10 gadiem. Dokumenti liecina, ka jaunākais izsūtītais bija Arvīds Baumanis, kurš piedzima 1941.gada 14.jūnijā dzelzceļa vagonā Stendes stacijā. Viņš nomira izsūtījumā 1942.gada 4.aprīlī.
Deportēja ne vien latviešus, bet arī nacionālo minoritāšu pārstāvjus: ebrejus, krievus, vāciešus, poļus. Mēs Latvijā šo masu deportāciju kvalificējam kā genocīdu, tas ir noziegumu pret cilvēci.
Deportācijas struktūranalīze liecina, ka no katriem 10 izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem aptuveni 4 gāja bojā ieslodzījuma vietās vai nometinājumā. Pavisam no 14.jūnijā izsūtītajiem nomira 6081 cilvēks, tas ir 39,43% no kopskaita. Tā ir briesmīga statistika.
Daudzi deportētie, kuri izdzīvoja, guva grūtas un neārstējamas slimības, viņu dzīve, veselība un karjera bija sagrauta. No izsūtījuma atgriezušies cilvēki ļoti ilgus gadus bija pakļauti dažāda veida diskriminācijai. Viņiem netika atdots atņemtais īpašums, viņiem bija problēmas iegūt izglītību, ieņemt atbildīgu amatu. Deportētie padomju režīmā jutās kā otrās vai trešās kategorijas cilvēki, kuru tiesības bija ierobežotas un pret kuriem vara allaž izturējās ar aizdomām.
Pētot padomju režīma vēsturi Latvijā, redzams, ka 1941.gada 14.jūnija deportācija nebija kaut kāda spontāna akcija. Tā bija labi izplānota un ilgstoši gatavota operācija. Pati deportācijas ideja nāca no Maskavas, jo staļiniskais režīms šādas represijas jau iepriekš bija vērsis arī pret citām tautām. Bet šajos noziegumos bija iesaistīti arī latvieši. Redzama vieta tajos bija tā laika Latvijas kompartijas vadītājam Jānim Kalnbērziņam, iekšlietu ministram un tautā populāram rakstniekam Vilim Lācim, čekistam Alfonam Novikam, Jānim Cinim, Vikentijam Latkovskim u.c.
Padomju varas realizēto represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēka gribu, iznīcināt viņā pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem. Staļiniskā režīma terors vispirms tika vērsts pret sabiedrības politisko un ekonomisko eliti, inteliģenci. Deportācija vissmagāk skāra kultūras un izglītības darbiniekus, neatkarīgās Latvijas politiķus, uzņēmējus, diplomātus, virsniekus u.c.
Mācot bērniem skolā Latvijas vēsturi, skaidrojot to plašai sabiedrībai kā pašu valstī, tā ārzemēs, mums ir jārunā par šiem traģiskajiem notikumiem, tos nedrīkst aizmirst, jo tie skāra lielu mūsu tautas daļu. Tā nav tikai represēto problēma, tā ir visas Latvijas tautas un valsts problēma.
Lai varētu droši raudzīties nākotnē, mums skaidri jāzina, kas ar mums notika nesenajā pagātnē. Tas ir liels ieguvums pēc neatkarības atjaunošanas, tiesības pašiem pētīt, izprast un izskaidrot savu vēsturi. Mums visiem kopā jāstrādā tā, lai nekad nekas līdzīgs vairāk uz mūsu zemes neatkārtotos, kad cilvēks tika vajāts par to, ka viņš bija lojāls pret Latvijas valsti, tās ideāliem, bija šīs valsts patriots.
Noslēgumā atļaujiet izteikt pateicību Latvijas Politiski represēto apvienībai, fondam “Sibīrijas bērni”, visiem tiem, kuri ir atbalstījuši 14.jūnija atceres pasākumu organizēšanu un norisi.