Vaira Vīķe-Freiberga

Ir Jaungada nakts, kad brīnumi notiek. Kad bites dzied, un pareģo nākotni, kad staļļos zirgi sāk runāt. Ir Jaungada nakts, kad debesīs mirgo uguņi, kas ir atspulgs no senseniem uguns rituāliem, ko esam mantojuši no aizvēsturiskās pagātnes.

 

Jaungada naktī mēs atliekam pulksteni atpakaļ uz nulles. Mēs atgriežamies pasaules pirmsākumā, kad kosmoss piedzimst no haosa, kad top gaisma no tumsas. Mēs laika pulksteni apgriežam otrādi un atsākam laiku atkal no nulles. Mēs laiku iznīcinām, mēs mēslainē aizmetam vēsturi, mēs sadedzinām savu pagātni un visu, kas tur mums kļuvis lieks. Mūsu senči apvilka bluķi apkārt savai mājas vietai. Mēs varētu iztēloties, kā visgarām Latvijas robežai, kādu to pazīstam no kartēm, mēs apvelkam smagu bluķi, un tur iekšā nāk viss tumšais, kas mūsu dzīves ir padarījis grūtas. Tur mūsu bezcerība un smagums, un ticības trūkums sev. To visu mēs apvilksim apkārt savai mājas vietai, savai Latvijas zemei un iemetīsim to Jaungada ugunīs un sadedzināsim.

 

Mēs visu lieko varam ielikt šķīstīšanās ugunskurā, jo Jaungada naktī mēs atveidojam seno, mūžīgās atgriešanās un mūžīgās atjaunošanās mītu. Mūsu zemē mēs jūtam, ka cīnās tumsas un gaismas spēki. Šajā naktī sauksim Pērkonu palīgā, savu seno senču dievu, lai visus jodus un mošķus tas aizdzen prom no mūsu zemes, lai ietriec tos dziļi pazemē projām pie pekles spēkiem. Lai Pērkona dusmas un taisnība trāpa tiem, kas ar ļaunām domām, vārdiem un darbiem savai zemei un tautai nes postu un ļaunumu. Visu to mēs tagad ugunīs sadedzināsim, un tai vietā mēs savas sirdīs iedegsim prieka ugunis. Gluži tādas pašas kā raķetes, kuras tikko redzējām salūtā, tādas, kas izplaukst viena pēc otras dažādās krāsās.

 

Prieka ugunis sirdī ir vajadzīgas atdzimšanai. Prieku apslāpēt sev vai citiem ir grēks vai pret sevi, vai pret citiem. Prieks atjauno, prieks atdod spēkus, prieks ir tas, kamdēļ mēs svinam svētkus un svētkos atjaunojamies paši.

 

Rīt ausīs jauna diena, jauns gadsimts, jauns gadu tūkstotis. Smilšu pulkstenis ir sācis pilināt jaunā laikmeta smiltis. Jaunais laikmets stāv mums priekšā kā balta neaprakstīta lapa, jaunas dienas stāv mums priekšā. Katrs mēs vīsim tālāk savas dzīves pavedienu, katrs mēs veidosim tālāk savas dzīves stāstu un teiksmu, bet visi kopā mēs veidosim savas zemes, savas Latvijas vēsturi.

 

Mēs esam tie, kas tagad rakstām vēstures lapas, mēs veidojam savu zemi par tādu, kādu mēs gribam to redzēt, tādēļ, sākot šo jauno laika posmu, atcerēsimies vienmēr, kādu gribam savu Latviju redzēt. Gribam to redzēt brīvu, neatkarīgu, suverēnu. Gribam to redzēt pārtikušu, labklājības pilnu, tādu, kas spēj stāties citām Eiropas nācijām blakus. Un katrs mēs varam atcerēties, ka katra jauna diena ir jauna izdevība, tā ir jauna cerība, tas ir jauns sākums. Mēs neviens nezinām, cik daudz mums ir spēka, cik izturības, cik talanta, cik dotību, līdz tam brīdim, kad esam spējuši tās likt lietā. Nenovērtēsim sevi par zemu, ticēsim paši sev, ticēsim savai zemei un tautai!

 

Rīt aust jauna diena, jauns gads un jauns gadsimts. Es novēlu katram latvietim daudz laimes 2000.gadā, es novēlu Latvijai daudz laimes jaunajā gadu simtā, es novēlu visai cilvēcei daudz laimes nākamajā gadu tūkstotī! Daudz laimes!