Augsti godātā direktores kundze, Lemberga kungs, dāmas un kungi!
<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />
Es stājos jūsu priekšā trīs dažādās izpausmēs – kā Valsts prezidente, kā cilvēks, kas pēc savas specialitātes ir darbojies psiholingvistikā un kognitīvā psiholoģijā, arī kā tāds cilvēks, kurš līdz 16 gadu vecumam paguva dzīvot trīs kontinentos, četrās zemēs un mācīties piecas valodas. Tādēļ es spēju, ticiet man, ieklausīties Jūsu viedoklī un grūtībās ar īpašu iejūtību.
No valstiskā viedokļa raugoties, ir vairāk nekā skaidrs, kā jau direktore uzsvēra, ka kādā valstī dzīvojot, nevar dzīvot pilnvērtīgu, integrētu dzīvi, ja neprot tās valsts oficiālo valodu. Valsts valodas prasme ir pamats pilnvērtīgai integrācijai sabiedrībā kādā zemē. Jautājums nav – vai ir nepiciešama valsts valoda, bet gan – kā, kur un kādā veidā to apgūt. Es priecājos, ka par šiem jautājumiem jūs esat rūpīgi domājuši, tāpēc vēlu spēku, enerģiju un izdomu šos jautājumus risināt arī tālāk diendienā savā praktiskā darbā.
Kā Valsts prezidente vēlos uzsvērt to, ka augstu vērtēju pedagogu darbu. Tā ir mana dziļākā pārliecība, ka pedagogam ir ļoti liela loma sabiedrībā. Es piekrītu, ka pašlaik mēs nespējam valstī celt pietiekamā godā šo amatu, kaut vai tādēļ vien, ka līdzekļi, kas tiek patērēti izglītībai kopumā, ir nepietiekoši. Modernā pasaulē, diemžēl, lietas tiek vērtētas pēc naudas, kas tām iztērētas, un cilvēku un amatu vērtība dažkārt tiek vērtēta pēc atalgojuma, ko cilvēks saņem. Jūs zināt, es domāju, vairums ļaužu to saprot, ka tā tas nav. Tā vēl arvien ir sabiedriska netaisnība, ja vēl arvien sabiedriski nozīmīgas profesijas nesaņem tiem atbilstošu algu. Mana personīgā pārliecība ir tāda, ka mūsu valstī īpaši intensīvi jāstrādā pie tā, lai uzlabotos vispārējā ekonomiskā situācija, lai caurmēra iedzīvotāju ienākumi pieaugtu, lai arī mūsu valsts ienākumi varētu palielināties tādā apmērā, ka izglītībai varētu tikt atvēlēts tas, kas tai nepieciešams, lai tā būtu līmenī un attīstībā.
Daži vārdi par valodas mācīšanas procesiem. Valoda ir unikāla spēja, kas piemīt cilvēkam, cik mums zināms, kā vienīgai sugai uz šīs planētas, kaut gan ir dzīvnieku sugas, kam piemīt komunikācijas spēja un, kaut arī ierobežotas, simboliskas komunicēšanās iespējas. Īpatnēji, ka valodas attīstībā ir zināmi kritiski periodi, un cilvēka bērns ir radīts tā, ka viņa smadzenes ļauj līdz 2 gadu vecumam apgūt visas pamatstruktūras, kas ir nepieciešamas savas dzimtās valodas izpratnei. Tas ir fantastiski sarežģīts un apbrīnojams process, un tās spējas, kas piemīt 2 gadu vecam bērnam, kad viņš ir apguvis savu mātes valodu, ir tik sarežģītas, ka zinātnei vēl paies daudzi gadu desmiti, kamēr tā spēs precīzi aprakstīt to, ko 2 gadu veca bērna smadzenes spēj paveikt.
Vēl interesanti, ka bērnam piemīt īpašs plastiskums savās spējās uzsūkt valodu, kas mazpamazām sāk izzust, viņam pieaugot. Tas šķiet bioloģiski determinēts mūsu sugas ģenētiskajā mantojumā, ka visplastiskākās smadzenes attiecībā uz valodas prasmi ir agrā bērnībā, un kritiskais periods ir līdz 5 gadu vecumam. Tie bērni, kas turēti izolēti, bez sabiedrības, nekad vairs īsti nevar valodu pilnīgi apgūt. Tas nozīmē, ka apgūstot arī svešavlodas, jo agrākā vecumā cilvēks saskaras ar kādu valodu, jo vieglāk viņam to ir apgūt. Līdz ar gadiem grūtāka kļūst arī valodas apguve, un, sākot ar 16-18 gadu vecumu, var apgūt spīdoši svešvalodu, bet izrunā vienmēr tiks paturēta kāda īpatnība – akcents, kas ir kā mantojums no savas dzimtās valodas.
Vēlos uzsvērt, ka valodas apguves ziņā laiks ir ārkārtīgi svarīgs un neatsverams. Mēs nevaram gaidīt, kamēr zinātne izpētīs līdz galam visus valodas procesus. Mēs nevaram gaidīt, kamēr politiķi izlems visus strīdīgos jautājumus par dažādām norisēm, nedz varam arī gaidīt, kamēr metodiķi būs izstrādājuši visas smalkākās metodes un izstrīdējušies, kura būs labākā, nedz arī pedagogi sagatavojuši pirmklasīgus un nevainojamus materiālus. Faksts ir tāds, ka katra diena, kas paiet, tuvina bērnu vai jaunieti tuvāk tam posmam, kad valodu kļūst arvien grūtāk iemācīties. Katra diena viņa mūžā ir neatsverama.
Vēl vērā ņemams ir fakts, ka pie 2., 3., 4. svešvalodas apguves vissvarīgākais faktors ir ne pedagoģiskā metode, ne darba apstākļi, ne mācību līdzekļi. Vissvarīgākā ir attieksme pret to valodu, kas ir jāmācās un pret tiem ļaudīm, kuri tajā runā. Situācijā, kurā pastāv konflikts vai negatīva attieksme pret citu kopienu, negatīvā attieksme ir vislielākais kavēklis kādas citas valodas apgūšanā. Turpretīm pozitīva attieksme un izpratne, ka šī valoda ir tikpat vērtīga un cienījama kā jebkura cita pasaulē – tā ir pati svarīgākā valodas apguvē. Nekādas zāles te vairāk nevar līdzēt, tikai šī pozitīvā attieksme un vēlēšanās valodu apgūt.
Pozitīvo attieksmi veido gan pedagogi, gan ģimene, gan sabiedrība, gan masu mediji. Tā ir sabiedrības vide kopumā, kas veicina šādu attieksmi, tādēļ, man šķiet, valodas jautājumu svarīgi aplūkot visas sabiedrības integrācijas kontekstā, jo tikai domājot par sabiedrību kā vienotu veselumu, kur valda savstarpēja iecietība un cieņa, arī valodas prasme, domāju, iegūst savu patieso vietu. Tādā gadījumā valoda kļūst ne par slogu, smagu un nepatīkamu puienākumu, bet gan latviešu valoda kā jebkura cita valoda pasaulē kļūst par dārgumu, bagātību un ieguvumu tam, kas to apgūst. Ar šo pieeju valodas apguvē, man škiet, ka daudziem tehniskiem šķēršļiem var tikt pāri.
Daži vārdi par mentālām kapacitātēm saistībā ar valodu. Esmu dzirdējusi Latvijā atkārtoti, ka latviešu valodas mācība tiem bērniem, kuri ģimenē runā citā valodā, varētu būt par intelektuālu slodzi un apgrūtināt viņu kognitīvās spējas. Gribu uzsvērt, ka ir skaidri pierādīts: valodas mācīšanās uzlabo bērna kognitīvās spējas. Otras valodas iemācīšanās dod bērnam otru simbolu sistēmu, ar kuru darboties un veidot abstraktos jēdzienus. Divu valodu apguve pēc iespējas agrākā bērnībā tieši uzlabo bērna kognitīvās spējas, un, kā ir rādījuši dažādi eksperimenti, uzlabo bērna sabiedrisko integrāciju, viņu spēju kontaktēties ar citiem. Tas, ka viņš kā zivs ūdenī var brīvi justies vairāk nekā vienā sabiedriskā vidē, protams, arī uzlabo viņa pašapziņu un spēju kontaktēties. Tātad, ļoti maldīgi un, es teiktu, kaitīgi ir uzskati, ka otras valodas mācīšana kaitē bērna kognitīvai attīstībai, tieši pretējais ir patiesība – tas viņam nāk par labu.
Bēidzot, par domu, ka bērniem, kas nav ārkārtīgi intelektuāli apdāvināti, šī būtu grūtība un radītu psiholoģiskas problēmas. Varu minēt jums piemēru par kādu ģimeni. Tajā bija divi dēli, un trešais piedzima autistisks, tātad, viņam bija problēmas arī apgūt valodu. Šai ģimenei ārsti pirms daudziem gadiem toreiz stāstīja, ka būtu kaitīgi ģimenē runāt latviski, jārunā angliski, lai visiem būtu vieglāk, un trešajam dēlam būtu vieglāk iemācīties valodu, kurā runāja šajā sabiedrībā. Situācija bija tāda, ka ilgus gadus viņš neiemācījās nevienu valodu, divi veselie dēli nekad neiemācījās latviešu valodu. Bet vēlāk viņš attīstījās, sāka iet uz deju skolu, ņemt latviešu valodas stundas, un kā pieaudzis cilvēks 30 gadu vecumā, kurš tika uzskatīts par mentāli atpalikušu, iemācījās latviešu valodu, bet abi pārēji dēli tā arī palika bez tās. Šāds piemērs no dzīves tikai pierāda, ka pat speciālistu starpā valda dažādi mīti. Pat tādiem bērniem, kam ir grūtības, ne valodas apguve ir tas, kas rada psiholoģiskas grūtības. Tā varētu būt attieksme, stress ģimenē un sabiedriskā vidē, bet ne valoda pati par sevi.
Jūs, kas mācāt latviešu valodu kā svešavlodu, darāt svētīgu darbu, jūs nevienam nedarāt ar to pāri. Es izprotu pilnībā jūsu grūtības, un es ceru, ka mēs gan pašvaldību, gan valsts un starptautisko atbalstu varēsim tās turpināt risināt, ka gadu no gada apstākļi uzlabosies materiālā plāksnē. Novēlu jums darba prieku un labas sekmes! Lai jums labi veicas!