Mīļie bērni, jaunieši, vecāki, audzinātāji, sporta spēļu rīkotāji, augsti godātais ministra kungs, augsti godātie pašvaldību vadītāji,
Ļoti priecājos sveikt jūs šajā dienā un novēlu visiem dalībniekiem, lai viņi to atcerētos vēl ilgi kā lielu piedzīvojumu. Šeit pulcējušies bērni invalīdi, tas nozīmē bērni ar īpašām vajadzībām, kam ir īpašas grūtības dzīvē vai nu ar pārvietošanos, vai kā citādi. Viņi ir bērni, kam ir vajadzīga īpaša palīdzība, palīdzība arī no pašvaldības vai no valsts iestādēm, lai vecākiem palīdzētu bērnu invalīdu mājās apkopt, ārstēt, gādāt par viņa attīstību un izglītību, kur tas iespējams. Tāpat arī iestādēs, kurās dzīvo bērni invalīdi, būtu jauki, ja ar tām vairāk sadarbotos ne tikai nevalstiskās organizācijas, ne tikai ārvalstu ļaudis, bet arī mūsu pašu ļaudis, varbūt dažreiz vientuļi pensionāri, kas jūtas vientuļi un pamesti, bet kas varētu aiziet pie bērniem internātskolās, kur arī dažs labs jūtas vientuļš un pamests. Un varbūt, viņiem kopā sanākot, viņi viens otram varētu bagātināt dzīvi.
Es vēlētos izmantot šo izdevību, lai uzrunātu visus, kam ir kontakts ar invalīdiem, ka invalīds ir tāds pats cilvēks kā citi, tikai ar zināmām praktiskām problēmām. Un, nonākot kontaktā ar viņu, mums jāatceras, ka katrs cilvēks zem saules šādā vai tādā veidā arī ir invalīds salīdzinājumā ar kādu citu. Salīdzinot ar vingrotāju Igoru Vihrovu, mēs visi esam invalīdi. Mēs neviens nevaram izdarīt tādas lietas, kā viņš spēj paveikt. Viss tas ir ļoti relatīvi.
Ar to gribu uzsvērt, ka nedrīkstam ne uz vienu nekad skatīties ar nicināšanu, jo katram cilvēkam ir sava īpaša neatņemama vērtība, tā ir viņa cilvēcīgā vērtība, kas mums vienmēr ir jāatceras un jāuzsver. Ar invalīdu sastopoties, mums arī nav jāpārdzīvo izjūtas, ka varbūt viņš izraisa mūsos žēlumu, bet mēs esam bezspēcīgi viņa situācijā kaut ko mainīt un jūtamies neērti, varbūt nelaimīgi, nezinām, kur likt acis un ko darīt. Un šeit atkal es gribētu visus aicināt ar invalīdu apieties kā ar normālu cilvēku ar īpašām grūtībām. Ja to mēs sev paturam prātā, tad viss cits attīstās daudz vienkāršāk: invalīds ir normāls cilvēks ar zināmām, īpašām tehniskām, veselības vai prāta grūtībām. Bet ar viņu sastopoties, mums nav īpaši jāpārdzīvo šī situācija, mums nav jāraizējas, kā pret viņu attiekties – attieksimies pret viņu kā pret cilvēku, uzņemsim viņu kā cilvēku – viņš tāds ir.
Es lūgtu tāpēc arī vecākus un audzinātājus nebaidīties savus bērnus invalīdus vest sabiedrībā, cik nu mūsu valsts infrastruktūru ziņā to atļauj. Es zinu, ka mums ļoti daudz kas ir darāms, lai uzlabotu trotuārus, lai radītu pārbrauktuves u.t.t. Bet iespēju robežās gribētu aicināt visus – lai invalīdi vairāk apgrozās sabiedrībā, lai sabiedrība pie viņiem pierod un viņus pieņem. Un lai lūdzu neviens vecāks nejūtas tā, ka nevēlas savu bērnu izvest ārā pastaigāties, jo viņam – tēvam, mātei, radiniekam – sāp tas, kā citi uz viņa bērnu skatās. Citi varbūt uz viņa bērnu skatās tāpēc, ka viņš ir varbūt citādāks, neparastāks nekā citi, bet varbūt, ka viņš tā skatās aiz labas sirds, varbūt nav pieradis pie tā, ka mums ir invalīdi. Viņi tiek turēti savās telpās vai internātskolās. Nedarīsim tā, ļausim invalīdam integrēties sabiedrībā, nākt ārā uz ielas, piedalīties pasākumos, censties darīt to, ko visi cilvēki, protams, savu iespēju robežās un ar mūsu īpašu palīdzību.
Šodienas svētkos visiem bērniem, jauniešiem, viņu pavadītājiem vēlos uzsvērt, ka šie ir svētki, šī ir izklaide. Novēlu, lai tā ir priecīga un skaista un jauka diena, un lai arī citkārt dzīvē jums nezustu dzīvesprieks un pārliecība pašiem par savu vērtību. Lai jums labi klājas!