Vaira Vīķe-Freiberga

Mīļie 91.gada barikāžu dalībnieki, mīļie tautieši,

 

Mēs esam pulcējušies, lai pieminētu vienu no mūsu tautas skaistākajām stundām. Un tas bija tās dienas, kad šeit uz Doma laukumu, uz Vecrīgu, uz stratēģiski svarīgām vietām saplūda latvieši no visām Latvijas malām, lai tās aizstāvētu kopā ar cittautiešiem, kas arī ticēja tautas gribas svētumam, kas ticēja taisnības uzvarai, kas ticēja mūsu tiesībām uz brīvu zemi. Tās bija skaistas dienas, un tie bija pārdzīvojumi, kas jums paliks sirdī uz mūžu. Esiet lepni par savu līdzdalību šajos notikumos, jūs tajā brīdī sasniedzāt to dziļāko un cēlāko, kas ir jūsu sirdīs. Stāstiet par to saviem bērniem un bērnu bērniem, neļaujiet nevienam no jums atņemt lepnumu par to, kas toreiz tika paveikts, jo tie bija nozīmīgi un svarīgi brīži. Viss karājās mata galā, vēstures rats būtu varējis pavērsties pavisam citādi.

 

Tauta stāvēja ar kailām rokām pret milzīgu impēriju un tās militāro varu. Un lai Dievs nedod, bet būtu varējis notikt tā, kā notika Viļņā, ka tanki būtu braukuši un būtu samaluši dzīvu miesu. Jā, arī mēs nesām asins upurus uz brīvības altāra, un varam pateikties Dievam, ka neizlija vairāk, nekā tas notika. Nolieksim galvas pateicībā tiem, kas toreiz krita, tie būtu varējuši būt jebkurš no mums, jebkurš no mūsu tuviniekiem. Neļausim nevienam mums atņemt šo sasniegumu, šo lepnumu, šo saviļņojumu, ko toreiz pazinām.

 

Man šodien saka – es mīlu savu zemi, bet nemīlu savu valsti. Ir jauki mīlēt savu zemi, bet ar to nav diezgan. Slieka arī mīl zemi, kurā tā rok savu alu, rāpulis mīl savu zemi, cilvēks ir kaut kas vairāk nekā slieka un rāpulis, kam pietiek ar zemi. Cilvēkam ir sava apziņa, savs lepnums, sava pašapziņa, cilvēkam ir vēsture, kultūra, valoda, viss tas, kas ir sakrāts audžu audzēs, kas ir izcīnīts iepriekšējo paaudžu sviedriem un asinīm.

 

Cilvēkam ir valsts un valstiskums kā viņa suverēnās gribas, kā viņa kopīgās gribas augstākā izpausme. Nicināt savu valsti, tas ir tikpat kā piesmiet savu māti. Nicināt savu valsti ir tikpat kā spļaut savai mātei sejā. Mēs nedrīkstam nicināt to Latviju, par kuru šeit pat Daugavas krastos 1919.gadā cīnījās mūsu brīvības cīnītāji, mēs nedrīkstam novērsties no savas valsts, par kuru šeit uz barikādēm pirms desmit gadiem stāvēja ļaudis un bija gatavi atdot savu dzīvību par šo valsti. Paliksim uz barikādēm, tas ir nepieciešams, lai šo valsti uzturētu un lai viņa varētu zelt tāda, lai mēs to varētu mīlēt un cienīt.

 

Toreiz mums viņa bija jāsargā pret svešu varu, tagad mums ir jācīnās ar ļaunumu, kas ir mūsos pašos. Un cīņa nav galā un nebeigsies, jo tā ir cilvēces daļa, un neviens cits te nav vainojams, nevienam citam nevaram neko pārmest. Mums pašiem nepietiek ar to, ka vienreiz mūžā nostājamies uz barikādēm, un tad pēc tam varam aiziet mājās un saldi gulēt visu atlikušo mūžu. Nē, mīļie tautieši, to mēs nevaram atļauties darīt.

 

Cīņa par savu valsti ir kaut kas, kas mums ir jāuzņemas un jāturpina katru augu dienu visa mūsu mūža garumā. Un te katram ir jāizšķiras un jāizlemj, kurā pusē barikādēm viņš katru savu mūža dienu ir nolēmis stāties. Vai viņš stāsies neprāta vai saprāta pusē, vai viņš aizstāvēs taisnīgumu vai netaisnību, vai viņš melos vai sacīs patiesību. Vai viņš būs savas valsts cienīgs, vai viņš kaut ko darīs, lai šī valsts iegūtu lielāku spozmi un godu.

 

Mans gods ir mana tauta, un mana tauta ir mana valsts. Cīnīsimies un strādāsim par savu zemi, par savu tautu un par savu valsti. Mums visiem tā ir vajadzīga. Atcerēsimies tās dienas, kad mēs bijām vienoti, kad mēs jutām sevī šo mīlestību, šo degsmi, šo spēju upurēties kaut kā augstāka labad. Tā vajadzība vēl arvien ir tikpat augsta un aktuāla. Valsts, zeme, tauta gaida tevi šodien. Arī šodien un rīt, un parīt ir jāizšķiras, kur tu stāvi, ko tu izlemsi. Kāds tu būsi, kur ir tavs gods, kur ir tavs lepnums, kur ir tavs tikums, latvieti. Gādā par to un gādā par savu valsti, tad Dievs mūs svētīs. Dievs, svētī Latviju!