Dārgie Latvijas Baltijas ceļa dalībnieki, toreiz 15 gadus atpakaļ!
Es sveicu jūs visus šajā atceres vakarā, kad mēs visi sanākam kopā, lai atcerētos šos skaistos brīžus un lai mēs smeltos šo iedvesmu tajā pacilātībā un gara pārliecībā, kas toreiz vadīja un vienoja visas trīs Baltijas tautas. Baltijas ceļš bija unikāls notikums, kas nav piedzīvots nekur pasaulē ne pirms, ne pēc tam. Ne tikai viena tauta, bet visas trīs sadevās kopā vienā dzīvā ķēdē, lai apliecinātu savas prasības pēc brīvības un neatkarības, lai apliecinātu savu pārliecību par viņu tautu prasību taisnīgumu, lai apliecinātu savu nesalaužamo gribu stāvēt vienoti, visi kopā, lai nodrošinātu šo mērķu sasniegšanu.
Baltijas ceļa sasniegums, tas, ka bija iespējams tādu izveidot, izskanēja visā pasaulē, izskanēja atkārtoti, izskanēja ar milzīgu apbrīnu un cieņu. To atceras vēl šodien ļoti daudzi visās pasaules malās un noliec savu galvu cieņā šo trīs tautu pagātnes ciešanu un apņēmības, un nākotnes ieceru priekšā.
Latvijas ceļš veidojās kopā ar mūsu kaimiņtautām kā Baltijas ceļš, kurā mēs visas trīs valstis kā vienotas trīs nācijas, ko nelikumīgi okupēja Padomju savienība 1940.gadā, denonsējām nelikumīgo, nemorālo un netaisnīgo Molotova-Ribentropa paktu un tā slepeno pielikumu. Toreiz šī vienošanās notika starp divām totalitārām valstīm, kas nebūt necīnījās viena pret otru, kas tobrīd bija gatavas sarunāties, viena ar otru vienoties, kam nebija ideoloģisku iebildumu vienai pret otru, bet bija viens mērķis – kā paplašināt savu varu un teritoriju. Tā kā Baltijas valstīm trāpījās būt abām šīm valstīm vidū un pa ceļam, tad Baltijas valstis no vienas puses un Polija no otras tika sadalītas iespaidu sfērās. Karam beidzoties, Padomju savienība varēja lepoties ne tikai ar uzvaras lauriem, bet arī ar to, ka ideoloģiski bija pieveikts totalitārs un tiešām visu nīsts un nosodīts režīms. Nacisma režīms bija jāpievar, lai Eiropa varētu tālāk dzīvot, bet, diemžēl, tas nenozīmēja, ka Eiropa tika atbrīvota no totalitārisma, no represiju šausmām. Latviešu, igauņu, lietuviešu tautas un neskaitāmas citas zina, ko šis represijas mums ir nozīmējušas, zina, ko šīs sekas ir nodarījušas mūsu tautas dzīvajā miesā un dvēselēs.
Mēs nedrīkstam nekad aizmirst, ka šādas dienas, kas noteica mūsu tautas un citu likteņus, nevar vairs tādā veidā nākotnē tikt pieļautas. Mēs esam atguvuši savu vietu uz pasaules kartes, mēs esam atguvuši savu balsi ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Apvienoto Nāciju saimē. Mums ir savs vārds sakāms, un mums ir iespējams savu viedokli paust. Mums tas ir jādara, un mums ir jāatgādina tās patiesības, kas citur varbūt uzvaras skurbumā toreiz pēc Otrā pasaules kara tika parocīgi aizmirstas. Mēs zinām, ko tas nozīmē, un tas ir mūsu pienākums visu mūsu kritušo, visu mūsu bojāgājušo, visu mūsu daudzo cietušo vārdā.
Šis Baltijas ceļš, ko visas trīs Baltijas valstis kopā izveidoja, bija mums par iedvesmu, kā nākotnei dzīvot un kā nākotnei sastrādāties. Sastrādāties vienam ar otru un pašiem savā zemē. Spēt paspiest roku tam, kas tev pa labi un tam, kas tev stāv pa kreisi. Vai katrs no jums var teikt: “Jā, es esmu gatavs paņemt tā cilvēka roku, kas man stāv pa labi, paņemt tā cilvēka roku, kas man stāv pa kreisi, un apliecināt caur to, ka es esmu viens dzīvs posms šajā dzīvajā tautas ķēdē, es esmu viens pilntiesīgs tautas loceklis, mani un manu dzīvi savieno mīlestība uz manu tēvu zemi kā šīs zemes iedzīvotāju ar visiem maniem līdzcilvēkiem. Mani vieno arī ar viņiem tā garā ķēde, kas sniedzas paaudžu paaudzēs mūsu senčos, un katrs viens no mums ir daļa no šīm divām ķēdēm – ar to, kas vieno pagātni ar nākotni, ar to, kas šodien vieno cilvēku vienu ar otru.
Šajā atmiņu dienā es aicinu katru cilvēku atcerēties – vienotībā ir spēks, pārliecībā ir spēks, bet galvenokārt spēks ir pārliecībā un spējā runāt un saprasties ar savu līdzcilvēku. Dievs, svētī Latviju!