Godājamie laureāti, dāmas un kungi!
Šī ir skaista diena ne tikai tādēļ, ka ārā ir brīnišķīgs pavasaris, bet arī tāpēc, ka mēs esam šeit pilī pulcējušies jaukam un skaistam notikumam. Bruno Vacs pagājušajā gadsimtā ar savu pārliecību, sirds degsmi un pūlēm palīdzēja latviešu tautai atrast ceļu uz izglītību, uz pašpārliecību un, beigu beigās, uz neatkarīgu valsti. Tagad, kad esam atguvuši neatkarību, mums vairāk kā jebkad ir nepieciešami cilvēki, kas ir pārliecināti, izglītoti, kam ir savā dzīvē likti droši pamati viņu izglītībā. Tādi pamati, kas atļauj viņiem savas spējas izkopt, cik tālu vien viņu dotības to atļauj. Te nu pedagogu darbs ir valstī viens no nozīmīgākajiem un viens no svētīgākajiem, jo pedagogs ir tas, kas palīdz uzplaukt un attīstīties mūsu nākamajām paaudzēm.
Pedagogi ir tie, kas palīdz atrast, sazīmēt izcilos talantus mūsu jauniešu starpā un kas kā dārznieks, kas kopj kādu retu augu vai stādu, ar savu spēju viņus iedrošināt, atbalstīt, ieinteresēt, palīdzēt viņam veidoties, ar savu atbalstu un uzmundrinājumu palīdz mūsu talantīgākajiem jauniešiem izplaukt, uzaugt, izveidoties ne tikai par kompetentiem sava darba darītājiem, bet, mēs ceram, arī par izcilniekiem, par tādiem, kuri nesīs svētību, labumu ne tikai sev, saviem tuviniekiem, savai ģimenei, bet visai valstij un, būtībā, visai cilvēcei.
Pedagoga darbs pieder pie pašiem svarīgākajiem civilizētas sabiedrības uzbūvē, un tas ir neatsverams, lai mēs varētu raudzīties nākotnē ar pārliecību, ka starp mums izaugs tieši tādi cilvēki, kas tiktu galā ar visiem tiem izaicinājumiem, uzdevumiem, ko nākotne mums noteikti uzstādīs. Tamdēļ apsveicu no sirds mūsu izcilos pedagogus, pateicos viņiem mūsu tautas un valsts vārdā un novēlu turpināt iemīļoto darbu arī tiem, kas ir jau pensijas gados, atbalstot mūsu jauniešu attīstību. Paldies Jums visiem!