Augsti godātais ministra kungs, bruņoto spēku komandiera kungs, virsnieki, karavīri, augsti godātie viesi, dāmas un kungi!
Tas ir gods būt klāt šajā vēsturiskajā brīdī, kad Artilērijas divizions iegūst pats savu pazīšanās un identifikācijas zīmi – pats savu karogu. Karogs ir mūsu svētākais simbols, un visbēdīgākā pazīme, ka kāda valsts ir zaudējusi savu neatkarību, ir aizliegums tās karogam plīvot. Armijas vienību karogi gadu simtu gaitā ir bijuši karavīru gods un lepnums.
No senseniem laikiem, kad mūsu senči, karavīri devās ceļā, tie lūdza māsiņu rakstītāju izrakstīt kara karodziņu. Ir tamdēļ piemēroti, ka arī šoreiz karogu ir izrakstījušas divas Limbažu rajona mākslinieces un ka tas tiek pasniegts jums no civilās varas – no Limbažu rajona kā mūsu tautas pārstāvjiem un Valsts prezidentes kā civilpersonas. Armija iet aizstāvēt tautu, bet tā iet visas tautas atbalstīta, tā darbojas visas tautas vārdā. Jums, Artilērijas divizionam, novēlu atcerēties, ka šī karoga gods ir atkarīgs no katra diviziona kareivja rīcības, no virsnieka godaprāta un pienākuma apziņas. Tas, ko jūs paveiksiet, nesīs godu divizionam, paliks mantojumā uz visiem laikiem. Gādājiet, lai jūs būtu ne tikai tie, kas bija klāt šajā vēsturiskajā karoga iesvētīšanas brīdī, bet gādājiet arī par to, lai jūs spētu nodot tālāk saviem sekotājiem pierādījumu tam, ko jūs spējat, pierādījumu tam, ka jūs esat cienīgi šo karogu augstu turēt un godam nest.
Es vēlētos šeit pateikties Artilērijas diviziona vadībai, tiem virsniekiem, kas bija pamatlicēji un celmlauži šī diviziona izveidošanā. Daudz kas mūsu Latvijā, jaunatgūtajā neatkarībā, vēl ir tapšanas stadijā. Par to mums nav jāskumst, tieši otrādi – mēs varam būt lepni, ka tieši mums ir tā izdevība un priekšrocība lietas izveidot, nostādīt uz jauniem pamatiem, katrs veikt savus pienākumus tā, lai nākamās paaudzes, atskatoties, varētu būt par mums lepnas. Novēlu jums visiem šo lepnumu par savu karogu mūžīgi mūžos. Dievs, svētī Latviju!