Augsti godātais ministra kungs,
Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdētaja kungs,
ekselences, dāmas un kungi!
Vēlos apsveikt Vēsturnieku komisiju ar vēl vienu etapu savā ilgtermiņa nozīmīgajā darbā, kas atkal vainagojies ar taustāmu rezultātu un manāmu ieguldījumu Latvijas vēstures izpētē. Vēsturnieku spriedumi balstās uz laikmetu liecībām, uz dokumentiem, uz fiksētiem faktiem. Šajā gadījumā dokumenti ir interesanti ar to, ka tie sniedz viedokli no Latvijas vēl neatkarības laikā iecelta diplomāta, kas varbūt vienīgā pēc sava amata varēja pārstāvēt kaut ko līdzīgu neatkarīgas Latvijas viedoklim. Šie dokumenti rada ainu par to, kas patiesībā ir okupācija, ko valstij nozīmē pazaudēt savu suverenitāti, nokļūt vispirms zem vienas okupējošās armijas varas, pēc tam zem citas. Ko nozīmē gan ikdienas cilvēka dzīve, gan dažādu sabiedrisko institūciju darbība totālā, pilnīgā pakļautībā militārai varai vācu okupācijas laikā kara apstākļos.
Tie bija drūmi laiki, tie bija smagi laiki, kad informācija bija tikai propoganda, bet objektīva informācija nepastāvēja. Šeit ir, varētu teikt, latviešu redzējums uz notikumiem, diplomāta izvērtējums par notiekošo no latviešu viedokļa. Latviešu balss, kas tajā periodā jau netika citādi dzirdēta, tika nodota tālāk, tā nonāca pasaulē, tā nonāca Amerikas Savienoto Valstu valdībā un, protams, uz viņu sirdsapziņas un atbildības guļas tie lēmumi, ko viņi vēlāk pieņēma, zinot šo informāciju, kas bija viņu rīcībā. Viņi nevar atrunāties, ka nezināja, viņi rīkojās zinot, kādi bija apstākļi Latvijā.
Šis sējums ir pienesums mūsu vēstures dokumentiem. Tas ir vērtīgs pienesums. Paldies, Andrievam Ezergailim par viņa veikumu un paldies Vēsturnieku komisijai.