Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Valsts valodas komisija ar tās priekšsēdētāju Māru Zālīti šodien Rīgas pilī izteica valstisku atzinību 22 skolotājiem par latviešu valodas kā dzimtās valodas un astoņu minoritāšu dzimto valodu mācīšanu Latvijas skolās. Tās saņēma:
Urve Aivars (Rīgas Igauņu vidusskola) igauņu
Raisa Andžāne (Jelgavas 2. pamatskola) krievu
Ināra Bahmane (Mālpils vidusskola) latviešu
Ina Barkanova (Rīgas poļu vidusskola) poļu
Vija Cerusa (Bauskas 1. vidusskola) latviešu
Veronika Dundure (Nautrēnu vidusskola) latviešu
Irina Frolova (Rīgas 74. vidusskola; Rīgas 13. vidusskola) krievu
Gunita Grīnvalde (Ventspils vakara vidusskola) čigānu
Daiva Isakiene (Rīgas Lietuviešu vidusskola) lietuviešu
Anna Ivane (Rīgas Baltkrievu pamatskola) baltkrievu
Inga Kadile (Gulbenes ģimnāzija) latviešu
Velga Kalēja (Limbažu 1. vidusskola) latviešu
Natālija Koviļina (Daugavpils krievu vidusskola – licejs) krievu
Germans Levins ( Rīgas Š. Dubanova Ebreju skola) ivrita val. , ebreju kultūra
Natālija Mitrofanova (Rīgas 61. vidusskola) krievu
Antra Rudzīte (Staiceles pamatskola) latviešu
Dace Simsone (Āgenskalna valsts ģimnāzija) latviešu
Anna Stepanova (Rīgas Ukraiņu vidusskola) ukraiņu
Natālija Studņeva (Rīgas Rīnūžu vidusskola) krievu
Alda Urtāne (Kuldīgas centra vidusskola) latviešu
Anita Vanaga (Rīgas Franču licejs) latviešu
Lilita Zēberga (Talsu 2. vidusskola) latviešu
Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja Māra Zālīte, uzrunājot skolotājus un viesus, sacīja: “Vienoti dažādībā – lai realizētu šo principu, mums jāveltī spēki katram savas dažādības izkopšanā, vienlaikus apzinoties sevi kā kopību. Viens no kopības simboliem un viena no kopības realitātēm ir valsts valoda. Latvijā – latviešu valoda. Kā Valsts valodas komisijas vadītāja, kā filoloģe, kā rakstniece, es pateicos visiem dzimtās valodas skolotājiem par nenovērtējamo ieguldījumu savu audzēkņu veidošanā par katram savas tautas un kopīgi Latvijas valsts piederīgajiem un patriotiem. Tas nepieciešams, lai mēs dzīvotu līdzsvarotā, uz savstarpēju cieņu un izpratni balstītā sabiedrībā. Tas jādara ne tikai deklarācijās, tas jādara ar sirdi un dvēseli, tā, kā to darāt jūs.”
Valsts prezidentes uzruna Valsts prezidentes un Valsts valodas komisijas rīkotajā Pieņemšanā dzimto valodu skolotājiem Rīgas pilī, 2003.gada 16.maijā
Ļoti cienītā Valsts valodas komisijas priekšēdētāja,
Godātie komisijas locekļi,
Cienītie skolotāji, īpaši skolotājas, kuras, es redzu, šeit ir vairākumā,
Dārgie viesi
Šajā ceremonijā mēs vēlamies īpaši atzīmēt, ka dzimtās valodas skolotājs veic valstij svarīgu un nozīmīgu darbu, tamdēļ esam aicinājuši jūs uz pili un jums tiks pasniegts pateicības raksts no Valsts prezidenta rokas, tā izrādot visaugstāko cieņu tam, ko jūs kā skolotāji, kā personas esat paveikuši un arī visaugstāko cieņu jūsu sūtībai, kas ir dzimtās valodas mācīšana. Vispirms vēlētos jums pateikties katrai un katram kā skolotājiem par jūsu personīgo ieguldījumu un sasniegumu. Bērns skolā veidojas gan pēc intelektuālās attīstības, gan pēc ētiskās un morālās, estētiskās attīstības, gan pēc savas rakstura attīstības tiešā, būtiskā un neatgriezeniskā skolotāja iespaidā. Protams, pirmos pamatus liek ģimene, plašākā radu saime, vide un līdzcilvēki, ar kuriem ikdienā nākas saskarties, bērni uz ielas, ar kuriem iznāk spēlēties. Bet skolotājiem ir iespējams ļoti bieži ieviest korekcijas tur, kur dzīve varbūt dažam labam bērnam ir atstājusi trūkumus, vai viņa vidē un ģimenē - nepilnības. Tā ir ļoti būtiska loma, kur skolotājs var spēlēt katra bērna ārkārtīgi svētīgu un nopietnu loma. Es domāju, ka ārkārtīgi daudzi ļaudis teiks: “Es nebūtu tas, kas šodien esmu, nebūtu man bijis tas vai cits skolotājs”.
Otrais, ko vēlētos uzsvērt, ir jūsu loma tieši kā valodas skolotājiem. Jo valoda, kā jau Māra tik skaisti to izteica, nav tikai kā jebkurš cits priekšmets. Valodai ir sava dvēsele, savs skanējums, kaut kas netverams un vārdos neaprakstāms, kas ir valodas paradokss. Valoda savā emocionālā rezonansē katra cilvēka sirdī ir tas, ko skolotājs var vai nu atmodināt, vai apslāpēt. Cik daudz reižu kāds novēršas gan no valodas, gan no literatūras tamdēļ, ka bargs vai neizprotošs skolotājs viņiem šīs durvis ir aizcirtis, dažreiz uz mūžu. Valoda ir īpašs mācību priekšmets, tā nav tāda kā citi, tā prasa īpašu iejūtību un izpratni, tāpat īpašu māku, lai tās mīlestību nodotu tālāk.
Mūsu laikos ir skaidrs, ka modernam cilvēkam dzīvē ir nepieciešama ne viena vien valodas prasme. Katram vispirms ir jāapgūst un jāizkopj tās valsts valoda, kurā viņš dzīvo. Bez tā neiztikt, tas ir nepieciešams, lai iekļautos sabiedrībā, lai būtu visas tās iespējas, ko savas dotības un sabiedrība piedāvā un atļauj, lai sevi izkoptu, cik tālu tas vien ir iespējams, izmantotu visu to, ko sabiedrība piedāvā. Valsts valoda ir nepieciešams darbarīks, katram tā ir jāapgūst pēc iespējas augstākā līmenī. Protams, Latvijai drīz vien, es ceru, iesaistoties ES valstu saimē, būs nepieciešamas svešvalodu zināšanas, un būs jāmācās ne viena vien svešvaloda. Es domāju, ka nākotnē Latvijas cilvēks būs poliglots – daudzvalodis. Ne tikai kā mūsu tautasdziesmā – “lakstīgala trejvalode”, varbūt pat vairāk – mūsu cilvēki būs četrvaloži, piecvaloži. Un tas nebūt un nekādā veidā nekaitē intelektuālajai attīstībai, taisni otrādi – tas ir tāds rūgts un sāpīgs mīts, kas savulaik izplatījās par to, ka valodas mācība uzliek bērna intelektam tādu slodzi, ka tas, kā teikt, pārslogos viņa nabaga smadzenes, un draud viņam gluži vai ar nervu sabrukumu. Katra jauna valoda ir izaicinājums bērna intelekta attīstībai, tas ir stimuls, kas mudina viņu attīstīties tālāk varbūt nekā viņš būtu to darījis, tikai vienu vien valodu prazdams. Emocionāli tā ir jauna pasaule, kas atveras, bet dzimtā valoda ir īpaša, jo to apgūst jau ģimenē, taču, lai to izkoptu tādā līmenī, kā izglītotam cilvēkam pienākas, ar ģimeni vien nepietiek, tur vajag skolas palīdzību. Un te nu skolotājs ir tas, kas iedēsta šo izpratni arī par savu mātes valodu kā par kaut ko, kas ir kopjams, saudzējams un izkopjams, un pie tam ne jau tikai uz skolas sola, bet visa mūža garumā.
Mēs Latvijā ceram izveidot integrētu sabiedrību, kurā visi mācēs valsts valodu vienādā kompetences līmenī. Līdz ar to nevienam nebūs nekādu traucējumu šajā ziņā savā dzīvē. Tā ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa – šī vienlīdzība, ko nodrošina vienādi kompetenta valsts valodas prasme. Mums Latvijā ir valsts politika un dziļa izpratne par to, ka valsts valodas prasmes iegūšanai nav jānotiek uz dzimtās valodas rēķina, ir iespējas tiem, kas vēlas šo dzimto valodu saglabāt un izkopt. Pilnīgi iespējams to paturēt mācību priekšmetu skaitā un skolā, kur ir pietiekami daudz zināmas tautības audzēkņu, to kopt un saudzēt, un kas zina, kādu dien izaudzināt arī dzimtās valodas literātus. Mēs zinām daudzus literātus pasaulē, kas ir daudzvaloži un ir darbojušies ļoti sekmīgi. Sveicu jūs visus par jūsu ieguldījumu! Mēs gribam veidot plurālistisku zemi, kur katram ir sava vieta, kur katrs apzinās savu vērtību, savu vienreizīgumu, kur katrs respektē to, kas ir citam, kur visi kopā mēs mākam sadzīvot. Un tikai tādi – stipri paši savā daudzveidībā un esamībā – mēs arī varēsim stāties pretī visiem pasaules vējiem un arī tur doties ar pilnu pašapziņu un rēķināties ar sekmēm. Sveicu Jūs visus! Prieks Jūs redzēt!