Pēc ilgu gadu to iznīdēšanas no tautas atmiņas un parašām, Ziemassvētki ir atgriezušies Latvijā gan kā garīgi svētki, gan kā gluži laicīgi modernās steigas, spožuma un materiālisma piesātināti svētki. Bet tagad katram ir izvēle, kā es savus svētkus svinēšu, kādi būs mani Ziemassvētki.
Man Ziemassvētki vispirms ir gaismas uzvaras svētki, tas ir brīdis, kad gada tumšākajā brīdī saules atsāk savu uzvaras gājienu it kā atgūdama atkal savus spēkus. Ziemassvētki atgādina, ka mums katrā mājo gan gaisma, gan tumsa, un tie mūs uzmundrina cīnīties pret tumsu arī pašiem savā sirdī. Tāpat saules uzvaras brīdī Ziemassvētki mums atgādina, cik nepieciešami ir cīnīties pret ļaunumu savā vidē un sabiedrībā, cik ļoti nepieciešams cīnīties pret vienaldzību, netaisnību, cinismu, savtību, alkatību, vardarbību, brutalitāti. Tās visas ir posta puķes, kuras mums jāizravē, ja vēlamies saviem pēcnācējiem un mums pašiem nodrošināt normālu dzīvi civilizētā sabiedrībā.
Ziemassvētki ir arī Kristus dzimšanas svētki, kad Glābējs ir nācis pasaulē. Ziemassvētki atspoguļo inkarnācijas mistēriju, to prātam grūti aptveramo brīnumu, kad garīgais iemiesojas vieliskajā, lai to apgarotu, lai to pārveidotu, lai to pārceltu pāri savam materiālajam līmenim.
“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā”. Vairāk par visu Ziemassvētki ir mīlestības svētki, tie liecina par Dieva mīlestību uz cilvēci un aicina cilvēci kopt mīlestību katram savā sirdī.
Tradicionāli Ziemassvētki ir ģimenes svētki, bērni tad ir uzmanības lokā, un katrs, protams, vēlas savam bērnam tos radīt, cik nu gaišus un priecīgus ir iespējams. Katrs bērniņš, kas ir nācis pasaulē, jau pats par sevi ir inkarnācijas brīnums, cilvēka bērns ar dievišķo dzirksteli dvēselē, nemirstīgs gars, kas uz laiku pieņēmis savu miesīgo apvalku. Tamdēļ tieši katrs bērniņš ir pašvērtība, katrs bērniņš ir unikāls un neaizvietojams. Tas ir kopjams, saudzējams, aizsargājams, un normālā ģimenē to dara pieaugušie – vecāki, vecvecāki, radinieki. Par bāreni, kuram vecāki ir vai nu fiziski, vai nu garīgi nomiruši, atbildība ir jāuzņemas visai sabiedrībai. Es novēlu Jums visiem gaišus un priecīgus Ziemassvētkus, visām tām ģimenēm, kam ir tā laime svētkos būt kopā, un es sūtu sevišķus sveicienus visiem Latvijas bērniem.
Tiem, kam ir savi vecāki, es vēlos atgādināt, ka pati lielākā un vērtīgākā dāvana ir vecāku gādība un mīlestība. Nav svarīgi citādi, kādas dāvanas Jūs saņemat, cik lielas, cik daudz un cik dārgas, vienīgais, kas ir svarīgs, lai dāvana tiktu dota ar laipnību, ar mīlestību. Ja tā, tad jūs varat būt pateicīgi un priecīgi, jo jūs esat bagāti apdāvināti.
Tiem bērniem, kam nav ne vecāku, ne tuvinieku, es gribu atgādīnāt, ka arī viņi katrs ir ļoti vajadzīgi Latvijas zemei un tautai. Katram bērnam, kas ir nācis pasaulē, ir sava dzīves misija, tam ir sava liktens sūtība. Neviens bērns nav nevajadzīgs, neviens bērns nav lieks.
Senos laikos mūsu tautai bija ļoti daudz bāreņu, un tāpēc mums ir gara mantas, kas palīdz bāreņiem. Ir tāda dziesma par bārenes kāzām. Kāds precinieks, pirms bildināt bārenīti, viņu izprašņā:
Vai tu biji lielu radu,
Vai bagāta brāļa māsa,
Vai tev tēvs godu deva,
Vai tev māte pūru lika?
Un bārenīte atbild:
Ne es biju lielu radu,
Ne bagāta brāļa māsa,
Ne man tēvs godu lika,
Ne man māte pūru lika.
Mēness tēvs godu deva,
Saule māte pūru lika,
Rīta zvaigzne ar vakaru,
Tie bij’ mani bāleliņi.
Tas nozīmē, ka tādam bērnam, kam nav aizstāvju zemes virsū, debess spēki pārņem aizbildniecību par viņu.
Es novēlu arī Ziemassvētku gaismu kā mierinājumu visiem tiem, kas ir slimi, vientuļi un apbēdināti un kas trūkuma dēļ nevar svētkus svinēt gluži tādus, kā tos sirds vēlētos. Prieks nav atkarīgs no mantas un no bagātības, un garā nevienam nav jābūt nabagam. Mums katram pieder ļoti daudz. Mums pieder viss tas, kas kādreiz mums prieku ir devis, mums pieder viss tas, ko kādreiz esam mīlējuši. To neviens un nekad mums nevar atņemt, tās ir mūsu garīgās bagātības. Mums pie tam pieder saule un mēness, vakari un rīti, jūra un debess, viss tas, ko varam redzēt un aptvert.
Ziemassvētki mums atgādina katram, lielam un mazam: es esmu Dieva bērns un dievišķā mīlestība man pieder. Vienalga, kādos apstākļos man lemts dzīvot šajā vieliskajā pasaulē, dievišķā mīlestība man pieder, un tā no manis neatkāpjas ne mirkli.
Šajā svētku vakarā es novēlu Jums visiem izjust to svētku pārdzīvojumu, kas tik jauki izteikts manā mīļākajā Ziemassvētku dziesmā:
Es skaistu rozīt’ zinu,
No sīkas saknītes,
Tā rozīte, ko minu,
No Jeses cēlusies.
Tā plauka dzestrumā,
No aukstas ziemas saules,
Pie pusnakts tumsībā.
Šī roze ir vispirms Pestītājs, tā ir Pestītāja atnākšana, kā to savā sapnī bija redzējis Vecās Derības pravietis Jese. Bet tā simbolizē arī to svētuma izjūtu, kas uzplaukst katram sirdī svētku brīdī. Tās ir jūtas, kas pacilā un iepriecina un ļauj atgriezties atpakaļ ikdienā ar jauniem spēkiem un atjaunotu dzīvesprieku.
Tu, rozīt, skaistā, jaukā,
Tu, puķīt. svētākā,
Kam gribi ziedēt laukā,
Zied manā sirsniņā.
Kas ticībā tev’ kopj,
Tam sirds no saldas smaržas un dvēsle pilna top.
Es novēlu katram, lai Ziemassvētku brīnums kā salda rožu smarža izplaukst Jūsu sirdī un pavada Jūs visu nākamo gadu līdz pat nākamajiem svētkiem. Priecīgus Ziemassvētkus!