Augsti godātais Caunes kungs,
Dārgie Vēsturnieku komisijas locekļi,
Ekselences,
Dāmas un kungi!
Mēs varam priecāties par šo jauno sniegumu, ko mums šodien prezentē Vēsturnieku komisija, un fakts, ka tik īsā laikā iznāk jau 11.sējums, man šķiet, jau pats par sevi pierāda, cik ļoti nopietns un intensīvs darbs ir noticis šīs komisijas ietvaros.
Šodien prezentētais temats skar 1941.-1945. gada vācu nacistu okupāciju, un tas ir nepieciešams un svarīgs papildinājums tām Vēsturnieku komisijas darba sadaļām, kas ir atsevišķi un īpaši pievērsušās holokausta tēmai. Šeit tas periods ir tverts visā savā kopumā un sniedz vispārējo situācijas analīzi, plašāko kontekstu, kuru tad ir iespējams izmantot un izvērtēt kopā ar sadaļu par holokaustu, un manā izpratnē abi divi viens otru ļoti nopietnā veidā papildina.
Vēsturnieku komisijai, kā zināms, ir savam darbam četras dažādas sadaļas, bet līdz šim mazāk ir pievērsta uzmanība tam padomju okupācijas periodam, kas sekoja pēc 1945.gada un 1949.gada deportācijām līdz pat neatkarības atjaunošanai.
Man kā prezidentei šķiet īpaši svarīgi, lai nākamruden Vēsturnieku komisijas darbs neapstātos, bet spētu turpināties, jo jau līdz šim aplūkotajos tematos vēl ir pietiekami daudz, kas vēl būtu darāms, kas prasa nopietnu uzmanību un ko nedrīkstētu atlikt, bet galvenokārt ir ļoti nopietni jautājumi par visu padomju gadu laiku, kas prasītu ļoti nopietnu zinātnisku izvērtējumu. To krasi un klaji ilustrē pašreizējā situācija, kad uz Valsts prezidenta galda ir nonācis likuma grozījums, kas skar gan ierobežojumus tām personām, kas savulaik ir darbojušās VDK struktūras un to pagarinājums par 10 gadiem, gan arī pieprasa t.s. čekas maisu, tātad šo nepilnīgo arhīvu’, pilnīgu un brīvu, neierobežotu publiskošanu. Man kā zinātniecei šķiet, ka šim materiālam būtu bijis jau līdz šim nepieciešams pētniecības, izvērtēšanas, statistiskās apstrādes darbs, ka te būtu vajadzējis jau notikt nopietnam pētniecības darbam, kas ir sarežģīts un neviennozīmīgs savā saturā, pirms to varētu nodot pilnīgi publiskai neprofesionālai pilsoņu izvērtēšanai un pieejamībai. Tur ir nopietnas sekas gan attiecībā uz cilvēktiesībām, gan dažādiem citiem aspektiem, juridiski aspekti, kas, man šķiet, šajā likuma versijā nav pietiekami ņemti vērā. Situācija būtu labāka šobrīd un katrā ziņā prezidentam būtu vieglāk nonākt pie lēmuma, kas droši vien šodien vai rīt no rīta būs jāpieņem, par to, vai izsludināt, vai nē šādu likumu, vai izmantot savas veto tiesības. Tie ir nopietni jautājumi, kas prasa iedziļinātu, profesionālu objektīvu vērtējumu ārpus politiskām debatēm un politiskās pozicionēšanās, un tamdēļ es jau šodien varu paziņot, ka es vēlētos redzēt Vēsturnieku komisijas mandātu pagarinātu pēc tam, kad tas būs noslēdzies nākamruden, jo man šķiet, ka ir vēl ļoti daudz kas nākotnē darāms.
Vēsturnieku komisija, strādājot pie divu okupācijas režīmu - PSRS un nacistiskās Vācijas izpētes problēmām, ir publicējusi 11. rakstu krājumu. Tas ir veltīts Latvijai nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941.-1945. Pamatos 11.sējumā ietverti referāti, kas tika nolasīti 2003.gada 12.-13.jūnijā notikušajā starptautiskajā konferencē Rīgā. Grāmatā par apskatāmo problēmu ir ievietoti 16 vēsturnieku raksti no tādām valstīm kā Zviedrija, ASV, Vācija, Krievija, Somija un Latvija. Sējumā ir iekļauts Valsts prezidentes priekšvārds, kurā akcentētas t.s. “vācu laika” Latvijā galvenās tendences, uzverot nepieciešamību vispusīgi izvērtēt šo periodu Latvijas vēsturē, mēģinot rast atbildi uz līdz galam neskaidriem un pretrunīgiem jautājumiem.
Profesors Inesis Feldmanis, kas ir viens no grāmatas redkolēģijas locekļiem, atzīmē, ka nacistu okupācija nomainīja tūkstošiem latviešu sāpīgi izjusto un pārdzīvoto pirmo padomju okupāciju, kuras rezultātā de facto tika iznīcināta Latvijas valsts. Ar vāciešiem tika saistītas cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, kas izrādījās nepamatotas. Nacistu plānos neietilpa suverēna Latvija, tie paredzēja latviešu ģermanizēšanu.
Pētnieki nonākuši pie atziņas, ka nacistu okupācijas vara Latvijā ignorēja starptautiskās tiesības, pastrādāja šeit smagus noziegumus pret cilvēci. Nacistu teroram bija izteikti rasistisks raksturs, bez ebrejiem holokaustā iznīcināja arī čigānus un garīgi slimos. Vācu represijas smagi skāra arī komunistus, padomju aktīvistus, kā arī nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Daļa vietējo iedzīvotāju tika iesaistīti vācu okupantu represīvajā sistēmā, mobilizēti leģionā.
Kā novitāte ir jāatzīmē I.Feldmanis mēģinājums kritiski izvērtēt Rietumos samērā izplatīto Otrā pasaules kara vēstures vienpusējo koncepciju, kas balstās uz t.s. Nirnbergas konsensusu (saprašanos). Tā atzīst, ka tikai vienu ļaunuma paradigmu – nacismu. Pēc autora domām, Otrā pasaules kara norises Latvijā nevar izprast objektīvi, ja nepatur prātā divas ļaunuma paradigmas – komunismu un nacismu.
Interesantu materiālu 11.sējumā publicējis LU doktorants Juris Pavlovičs, kas analizējis t.s. interrgnum problēmu, t.i. kā un cik ilgi notika divu okupācijas varu maiņa Latvijā. Balstoties uz avotiem, J.Pavlovičs apgāž atsevišķu vēsturnieku tēzi, ka varas nomaiņa Latvija notikusi ļoti ilgi.
Helsinku universitātes docents Jouko Talonens pievērš uzmanību Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas nostājai vācu okupācijas laikā. Savukārt par attiecībām starp Baltijas vāciešiem un Zviedrijas izlūkdienestiem Otrā pasaules kara laikā raksta Stohkolmas universitātes pētnieks Matss Dēlands. Interesants materiāls ir arī Tībingenes universitātes (Vācija) doktorantam Mihaelam Bjornam Felderam, kas raksta par vācu slepeno dienestu lomu un darbību pretpadomju partizānu sagatavošanā Latvijā. Autora skatījumā SS Jagdverband Ost bija pretrunīga attieksme pret kureliešu vienībām ar kurām tā sadarbojās, bet beigās tās apkaroja.
Grāmatā ir ievietoti 6 valstu vēsturnieku jaunākie pētījumi par apskatāmo jautājumu.