Kopā mēs esam daudz paveikuši, un mums ir tiesības par to būt lepniem. Mēs esam atguvuši brīvas un neatkarīgas Latvijas godu un līdz ar to savu godu arī. Latvieši tagad var doties kaujās zem sava, sarkanbaltsarkanā, nevis zem svešiem karogiem un zīmēm. Latvieši var piedalīties starptautiskās sacensībās zem savām, Latvijas krāsām, un uzvaras brīžos dzirdēt Latvijas, ne kādu citu himnu. Latvijas pārstāvji ir klāt svarīgās starptautiskās apspriedēs un Latvija sagaida un uzņem visaugstākos viesus. Pēc dažām dienām mums būs liela vēsturiska izdevība – mēs uzņemsim 25 draudzīgu valstu vadītājus, visus vienā laikā! Es esmu pārliecināta, ka Latvijas puse būs uzdevuma augstumos un ka tas valstij būs sekmīgs un nozīmīgs notikums.
Es redzu, ka tiem, kas šeit kopā ar mani stāv pie Brīvības pieminekļa, Latvijas vārds priekā un lepnumā ir atbalsojies viņu sirdīs. Es novēlu, lai katrs Latvijas iedzīvotājs arī savā sirdī atrastu vietu šādam lepnumam un šādam priekam. Lai izjustu sevi kā daļu no vienas saimes, kā bites stropā šūnu pie šūnas, saskaņoti būvējot un veidojot savu kopējo veikumu. Tā nav no ārienes vardarbīgi uzspiesta prasība. Tas nav tāds pienākums, kas būtu uztverams kā nasta. Tā ir pacilājoša un aizkustinoša piederības sajūta: tu pasaulē neesi viens, tu piederi savas tautas kopībai, kuras kopējais gars tevi nes kā uz spārniem.
Šo pēdējo gandrīz astoņu gadu laikā esmu krustu šķērsu izbraukājusi Latviju no rietumiem līdz austrumiem, no dienvidiem līdz ziemeļiem, darot to ar īpašu gandarījumu tieši tāpēc, ka ilgus gadus tas man tika liegts. Esmu tikusies ar Latvijas ļaudīm – veciem un jauniem, slimiem un veseliem, pārtikušiem un grūtībās dzīvojošiem. Esmu tikusies ar cilvēkiem lauku mājās un pilsētu dzīvokļos, būdiņās un muižās, kultūras namos, bibliotēkās, skolās, muzejos un pašvaldībās. Esam tikušies tiklab lielos un mazos svētkos kā ikdienas darba dienās; esam tikušies vasarās, rudeņos, ziemās un pavasaros. Līdzīgi kā Lielvārdes jostā ieaustajās spēka zīmēs, esmu jutusi visur Latvijā cilvēkos cauraustu ticību saviem spēkiem, cerību labākai nākotnei un mīlestību ne tikai pret to zemi, kas viņiem zem kājām, bet arī mīlestību un cieņu pret Latviju kā valsti. Esmu sastapusi apņēmību par spīti roku nolaišanai, darba sparu par spīti grūtībām, uzticību augstākām vērtībām par spīti tiem, kas ir gatavi tās samīdīt zem kājām.
Tajos 15 gados, kas pagājuši kopš neatkarības atjaunošanas, esam atguvuši svarīgāko, ko bijām gribējuši – Latvijas brīvību, drošību un neatkarību. Tajā pašā laikā esam arī atklājuši, cik augsta var būt brīvības cena. Brīvība nozīmē ne tikvien atgūtas tiesības, bet arī atgūtu atbildības nastu. Brīvība nozīmē izdevību pašam lemt par savu likteni, bet tā prasa arī drosmi un gatavību uzņemties atbildību par savu rīcību ar visām tās sekām. Brīvai valstij ir vajadzīgi cilvēki, kas paši ir iekšēji brīvi – lepni bez augstprātības, droši paši par savu cilvēcisko vērtību, pārliecināti par savām spējām un savām garīgām vērtībām.
Brīva valsts ir pilsoņu kopība, kur katram tās loceklim ir savas tiesības un savi pienākumi, bet kur visi ir savstarpēji saistīti ar neskaitāmām savstarpēju iespaidu saitēm. Valsts uzplaukums nekad nevar būt viena cilvēka, vienas partijas, viena grupējuma, vai pat vienas tautības projekts. Visiem tajā ir jāpiedalās, katram ar savām spējām un savā atbildības lokā. Jautājums tātad mums katram – vai esmu darījis visu, ko spēju, kā sevis, tā Latvijas labā?
Pēc 50 apspiestības gadiem atgūtā brīvība Latvijai ir nozīmējusi dzīvot nepārtrauktu pārmaiņu zīmē. Pārmaiņas savā būtībā var būt aizraujošas, iedvesmojošas un pacilājošas, kā tas skaidri bija manāms Atmodas laika sasniegumu reibonī, taču pārmaiņas var arī būt pietiekami smagas, nomācošas un pat sāpīgas. Tomēr taisnīgi un objektīvi izvērtējot 15 brīvības gadu bilanci un raugoties uz valsti tās kopumā, man nav ne mazāko šaubu, ka Latvija pēc visiem pasaulē pieņemtiem standartiem ir piedzīvojusi un turpina piedzīvot apbrīnojami strauju izaugsmi, progresu un attīstību. Mēs neesam un nedrīkstam būt ne gaudeni, ne atpalikuši. Mēs ejam strauji uz priekšu un turpināsim to darīt!
Tā nu jau ir pagātne, kad Latvija bija kā trešais dēls pasaku sākumā, ko vienmēr apdala un pazemo lielākie, gudrākie un stiprākie brāļi. Tagad Latvija ir kā trešais dēls pasaku noslēgumā, kas iekarojis princesi un līdz ar viņu valdīšanu pār karaļvalsti. Atliek vien sargāt savu princesīti – atgūto brīvību – un gudri valdīt pār valsti.
Gudri valdīt pašiem pār savu valsti – tas nemaz nav tik vienkārši kā pasakās stāstīts. Īstenā dzīvē, ne tikai pasakās, mums nemitīgi uzmācas tie paši daudzgalvainie pūķi, tie paši velni un mošķi, kas barojas no mūsu kopības ļaunām domām, vārdiem un darbiem. Un jā – tiklīdz pūķim vienu galvu nocērt, tā trīs ataug vietā, bet tas nenozīmē, ka cīņai ir jāatmet ar roku un jāliekas aizkrāsnē dusēt cerībā, ka tavā vietā visu vajadzīgo izdarīs kāds cits. Tieši otrādi, pašam ir jāķeras pie darba, bez atrunām par to, ka nekas jau nav izmaināms, ka tā nu tas ir un tur neko nevar darīt. Arī šķietami neiespējamo ir iespējams mainīt. Apņēmībai un idejām rodas atbalstītāji un sabiedrotie, vienaldzībai un apātijai tie zūd.
Mūsu visu Latvija ir par mazu, lai to palaistu vienu pasaules plašajos ceļos. Mēs esam tai vajadzīgi, mēs visi kopā, ar gatavību par viņu gādāt, viņu mīlēt un cienīt. Par Latvijas spožumu mēs varam lepoties; par viņas trūkumiem mēs tai nepārmetam, bet gādājam, kā tos novērst. Mēs, Latvijas dēli un meitas, mēs esam likteņa līdzgaitnieki un kopēja ceļa gājēji. Mums ir kopējas sāpes un cerības, mums ir kopēji prieki. Viena mēle, viena dvēs’le, viena nākotne mūsu.
Dievs, svētī Latviju!