Augsti godātie valstssvētku viesi, mīļie tautieši!
Es sveicu Jūs visus šai Latvijas republikas proklamēšanas 82. gada dienā un kopā ar visu tautu novēlu saules mūžu Latvijai.
Mēs stāvam uz jaunā gadsimta sliekšņa vēsturisko notikumu gaidās, kas jau pēc dažiem gadiem ļaus Latvijai kļūt gan par Eiropas Savienības, gan par NATO alianses dalībvalsti. Šos mērķus esam sev izvirzījuši tamdēļ, ka tie ļaus mums baudīt visas tās priekšrocības, ko jau tagad bauda tās valstis, kas ir šo starptautisko veidojumu locekles. Esam uzņēmušies sakārtot un pilnveidot savu likumdošanu, valsts pārvaldi, saimniecību un sabiedrisko kārtību līdz tādam līmenim, kas atbilstu visiem nepieciešamiem eiropiskiem un starptautiskiem standartiem. Tikai šādi, paši augstākie standarti, būs pietiekami labi mums pašiem.
Mēs neesam otrās vai trešās šķiras pasaules pilsoņi. Mēs neesam ne cilvēces pabērni, ne civilizācijas izstumteņi. Mēs neesam ne izsūtamie, ne peramie zēni citiem. Mēs esam brīvas valsts brīvi pilsoņi, spējīgi paši stāvēt uz savām kājām, ar taisnu muguru, ar drošu prātu, ar skaidru skatu par to, kas mēs esam un kurp mēs ejam.
Mēs, Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi, vēlamies dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā, atvērtā un tiesiskā valstī, jo savā vēsturē esam piedzīvojuši gana daudz apspiestības, netaisnības, tirānijas un asiņaina vājprāta varas. Mūsu ciešanu mērs ir pilns, un tagad mēs gribam dzīvot labāku dzīvi. Mēs esam to pelnījuši. Mēs esam gatavi strādāt un cīnīties ar visiem spēkiem, lai tādu sev nodrošinātu.
Pēc ilgiem nebrīves gadiem atkal paši esam kungi savā dzimtajā zemē. Nu pienācis laiks celt mūsu labklājību un gādāt par iztiku, izglītību, drošību un veselību visiem valsts iedzīvotājiem. Vēl daudzviet mēs atpaliekam, bet ilgi mēs vairs nedrīkstam to darīt. Mums atliek vēl pāris gadu, lai parādītu, ko mēs spējam, lai pierādītu, ka mēs neatpaliekam no citiem. Mums atliek pāris gadu, lai nodrošinātu, ka netiksim pieskaitīti bezcerīgi atpalikušo valstu saimei, bet gan panāksim un varbūt pat apdzīsim dažu labu citu attīstītu valsti.
Latvijas vārdā es vēlos šodien pateikties visiem tiem, kas ir lojāli pret šo valsti, kas to atbalsta un stiprina ar centīgu sava darba darīšanu, ar krietnu savu uzdevumu veikšanu, ar godīgu savu pienākumu pildīšanu. Jūs esat mūsu zemes sāls. Jūs esat mūsu valstiskuma balsti. Jūs esat mūsu nākotnes pamats. Es pateicos visiem tiem, kas ciena un mīl savu zemi, jo tā ir mūsu māte, kas mūs ir izauklējusi. Ne mums, viņas bērniem prasīt, vai viņa mūsu mīlestību būtu pelnījusi, bet gan mums katram pierādīt, ka mēs esam pelnījuši saukties par viņas bērniem.
Es vēlos pateikties visiem tiem, kas par Latviju lūdz Dievu un savās sirdīs glabā domas par to, cik tā var būt diža, cēla un skaista. Lūgsim visi kopā par savu zemi un tautu, lai pār to atspīd Dieva žēlastība un svētība un lai Visuma spēki mums palīdz visur tur, kur mūsu cilvēcīgie spēki ir par vājiem.
Mēs visi zinām, kādu mēs vēlētos redzēt savu valsti. Mūsu mērķis ir panākt vienu likumu visiem un cilvēka cieņai atbilstošus dzīves apstākļus visiem. Vēl tas nav sasniegts, bet mums tas ir jāsasniedz, un tas ir mūsu spēkos. Mēs spēsim to paveikt, bet tikai tad, kad būsim pietiekami pārliecināti, ka ir iespējams dzīvot citādi, nekā līdz šim, ka ir iespējams lietas mainīt.
Mūsu ienaidnieks šobrīd esam mēs paši, jeb, pareizāk sakot, tas ir tumsības gars, kas barojas no mūsu vājībām un kam mēs atļaujam kā melnai miglai gulēt pār mūsu zemi. Mums ir jāsaprot, pret ko mums jācīnās un kāpēc, ja gribam, lai valsts ātrāk uzplauktu un attīstītos. Mums ir jācīnās pret tumsas spēkiem, kuru vārds ir bezatbildība, visatļautība un patvaļa. Tumsas rindās karo visi tie, kas nedomā ne par savu pienākumu, ne par savu tuvāko, ne arī par valsti, bet tikai un vienīgi paši par sevi un par savu tiešo labumu. Viņi dzīvo it kā būtu vieni paši uz pasaules. Viņi dzīvo it kā nekad nebūtu rītdienas. Bet tikpat daudz, cik pret viņiem, mums katram ir jācīnās pašam ar sevi, lai neļautu sevi pakļaut tiem tumsas spēkiem, kuru vārds ir apātija, cinisms, vienaldzība un depresija. Nav vieglāka upura tautas ienaidniekiem par demoralizētu un bezcerībā ieslīgušu tautu.
Es izprotu to sašutumu, ko šobrīd izjūt daudzi par notikumiem, kuru dēļ kopībai nodarītais kaitējums, šķiet, ka nav saņēmis tam piemēroto sodu. Mūsu pienākums ir darīt visu, lai sakārtotu savus likumus un gādātu par to pienācīgu izpildīšanu. Taču katra reize, kad tas neizdodas, nav attaisnojums, lai atmestu visam ar roku un deklarētu, ka valsts nekam neder. Taisni otrādi - tas nozīmē, ka ir jāpieliek vēl lielākas pūles, lai panāktu taisnību, lai arī cik ilgi un cik grūti par to būtu jācīnās.
Mūsu pienākums ir gādāt, lai mūsu valsts pilnveidotos un attīstītos. Par valsts struktūrām ir jārūpējas tikpat, cik mēs rūpējamies par saviem bērniem. Valsts ir jākopj ar to pašu gādību un mīlestību, ar kādu mēs kopjam savas mājas un ģimenes dārziņus.
Neatkarīgā Latvijas valsts ir sasniegums, ko tagad vairs nevar mums atņemt. Mūsu karogs plīvo citu zemju karogiem blakus, mūsu himna atskan uzvaru un svētku brīžos. Tās ir mūsu pazīšanās zīmes un daļa no mūsu identitātes. Latvijas brīvība ir vērtība, kas par dārgu cenu atkal atgūta, ar ciešanām un ar asinīm, un tā tagad ir nodota mūsu rokās. Latvijas valstiskums, ko esam atguvuši, ir dārgums, kas mums ir uzticēts. Tas ir mūsu pašu ziņā - ko ar to darām.
Mūsu zeme attīstās, mūsu zeme veidojas, mūsu zemē no gada uz gadu ir samanāms progress. Vēl daudz kas ir darāms, bet mēs spējam to veikt. Tie nav pārcilvēcīgi Herakla diždarbi, kas mums ir jāpaveic, bet gan normāla, apstākļiem atbilstoša un saprātīga rīcība. Mēs jau negribam doties uz Mēnesi. Mēs tikai ilgojamies pēc normālas dzīves. No tiem, kas nes atbildību, mēs neprasām paranormālas spējas, tikai normālu atdevi un godīgi padarītu darbu.
Laimīgā kārtā, ir daudz ļaužu Latvijā, kas ne tikvien padara to, kas nepieciešams, bet iet vēl daudz tālāk. Mūsu zemē ir tik daudz talantu, tik daudz spēju, tik daudz dotību, tik daudz izdomas, tik daudz radošā gara un oriģinalitātes. Tās ir mūsu īstās dabas bagātības, tas ir tās vērtības, ko mēs varam Eiropai un pasaulei sniegt.
Mēs varam patiesi būt lepni ar saviem cilvēkiem un saviem sasniegumiem. Mēs varam lepoties ar visiem tiem latviešiem, kas ir sasnieguši izcilību tik daudzos un dažādos laukos. Nav svarīgi, kādas izcelsmes tautībai tie pieder, vai kāda būtu viņu dzimtā valoda: latviešu, krievu, vai kāda cita. Visi vienādi tie ir Latvijas dēli un meitas, kas godam nes mūsu valsts vārdu kā pašu mājās, tā pasaulē. Latvijai ir vajadzīgs katrs, kas spēj to mīlēt un cienīt, katrs kas ir gatavs būt tai lojāls un uzticīgs. Šeit nedrīkstam pieļaut nekādus ierobežojumus un nekādus aizspriedumus. Kā Latvijas Valsts prezidente, es šodien aicinu katru, kam šī zeme ir dārga, nākt Latvijas pilsoņu pulkā, ja viņš vēl šobrīd ir nepilsonis. Strādāsim visi kopā, jo tad mēs sasniegsim vairāk nekā katrs atsevišķi.
Šīs tumšās un drēgnās novembra dienas, kad svinam Latvijas valstiskumu, mums atgādina, ka ar tumsu var cīnīties, radot gaismu tās vietā. Mūsu sūtība nav lādēt tumsu, bet aizdegt svecīti tumsībā. Aizdegsim katrs savu sveci, - tad Latvija būs pilna gaismas.
Gaisma var uzvarēt tumsu, ja mēs to vēlamies un tam ticam. Es ticu Latvijas tautai, es ticu Latvijas valstij, es ticu Latvijas nākotnei.
Dievs, svētī Latviju.