Labvakar, dāmas un kungi!
Es jūtos tiešām gandarīta būt klāt šajā vakarā, kad mēs noliecam galvas Latvijas cilvēku priekšā, par kuriem mēs visi varam būt lepni.
Acis darba izbijās,
Rokas darba nebijās,
Rokas darba nebijās,
Zinājās padarīt.
Mūsu senči dzīvoja ar vērtībām, kuru pamatā bija tikums, un šis tikums bija darba tikums, kas prasīja no katra, jau sākot no bērna kājas, apgūt un iemācīties to, ko ir nepieciešams darīt, lai izdzīvotu. Un tāds cilvēks, kurš zināja, ko vajag darīt, arī nerādot viņam un neprasot viņam, tas bija tas īstais tikuma nēsātājs. Bija tādas meitas, ko tautasdziesmas daudzina, kuru vainags spīdēja pār deviņi novadiņi, jeb viņu labā slava bija izgājusi tautās.
Taču šovakar mēs godināsim tādus ļaudis, kuriem ir ne tikai tikums, bet kaut kas vēl ar uzviju, un tieši tamdēļ viņi ir mūsu lepnums, jo viņi nedara tikai to, kas krietnam cilvēkam pienākas un būtu viņa pienākums darīt, bet viņi pēc savas iekšējās vajadzības, pēc savas izpratnes par dzīvi, pēc savu dziļāko vērtību izjūtas ir gatavi darīt daudz vairāk par to, kas ir nepieciešams. Viņi ir gatavi saskatīt vajadzības, uz kurām neviens cits nav norādījis, vai kas ir zināmas, bet uz kurām neviens nav bijis gatavs reaģēt un kaut ko to labā darīt. Tādi ļaudis ir sabiedrības balsts, un tādi ļaudis tikpat ir sabiedrības virzītāji kā tie, kas pieņem likumus un gādā par dažādu iestāžu darbību. Latvijā mums šādu ļaužu ir daudz. Man kā prezidentei par to ir prieks un lepnums. Es vienmēr esmu bijusi lepna par savu tautu, un tāda būšu vienmēr.
Es aicinu katru vienu šeit mūsu mīļajā zemītē atcerēties, ka mums blakus ikdienā staigā ļoti daudz šādu ļaužu, kas mums ir brīnišķīgi cilvēki, kas dara brīnišķīgu darbu un par kuriem visi mēs esam lepni. Šovakar godinām izvirzītos laureātus, apsveicam viņus, bet atceramies arī visus citus, būsim gatavi viņiem arī pateikt paldies. Jūs visi zināt, kas jūs tādi esat. Paldies jums visiem!