Augsti godājamais J. Šulca kungs (Tukuma domes priekšsēdētājs),
Godājamie Tukuma pilsētas un rajona pašvaldības pārstāvji,
Ļoti cienījamā direktores kundze (skolas direktore Aina Ozerinska),
Godājamie pedagogi, vecāki, absolventi un audzēkņi!
Vispirms vēlos pateikties par laipno ielūgumu man kā Valsts prezidentei piedalīties Ernesta Birznieka-Upīša 1. pamatskolas 200 gadu jubilejā. Kad saņēmu šo ielūgumu, man radās pārliecība, ka tik apaļu jubileju nevar atstāt neapmeklētu. Nākamā līdzvērtīgā būs vēl pēc 100 gadiem un, man šķiet, ka neviens no klātesošajiem šo nākamo 100-gades jubileju vairs nepiedzīvos. Bet 200-gade ir apaļš skaitlis un ievērojams vēstures posms, ko šajā pilsētā un rajonā ir nesusi šī skola un viss ar to saistītās tautas izglītošanas un apgaismošanas aktivitātes.
Cauri gadu simteņiem mēs, kuri vēsturi esam īpaši centušies iepazīt, zinām, cik ļoti smagos apstākļos mūsu senči ir dzīvojuši, bet tieši pateicoties tam, ka pie pirmās izdevības Latvijā ļaudis centās izmantot izglītošanās iespējas, iemācījās rakstīt un lasīt, Latvija izveidojās par tādu zemi, kuras iedzīvotāji, lai kādos apstākļos tiem būtu jādzīvo, spēja uzturēt savā ģimenē, savā tuvākajā vidē, savā pagastā un pilsētā jau noteiktu Eiropas kultūras līmeni. Šis līmenis ir tas, kas mums ir palīdzējis pārdzīvot tik ļoti daudzus un dažādus laikus un iekārtas. Šajos pašos 200 gados šī skola ir nesusi dažādus vārdus, strādājusi dažādās izglītības sistēmās, kurās tai ir bijis jāiekļaujas, dažādās ideoloģijās, kas tikušas sludinātas. Tas viss tagad ir aizgājis pagātnē. Kas ir palicis – ir iespēja izglītoties. Ir palikušas šīs paaudzes, kas izmanto iespējas gūt zināšanas – pamatzināšanas, kas viņiem atļāva pielāgoties visdažādākajiem apstākļiem, palikt šeit vai doties uz galvaspilsētu, vai tālākām vietām. Daudzi sasniedza itin spožas sekmes.
Es apsveicu šodien visus, kuri ir šobrīd šajā vēstures posmā ar šo skolu saistīti un apsveicu arī visus, kuri savā amata vai ar savām brīvā laika aktivitātēm atbalsta šo skolu un visas aktivitātes, ko tā veicina – ne tikai pamatizglītību, bet arī vispārējo kultūras apgūšanu gan saviem audzēkņiem, gan arī vecākiem, tā radot tiešām gaismas centru visai šai videi.
Mēs tagad esam Eiropas Savienības (ES) sastāvdaļa. Ir zuduši dzelzs priekškari, ir zuduši mūri, kas Latviju atšķīra no pārējās Eiropas. Mēs esam tagad kopējā apritē, bet, protams, mums ir vēl daudz kas jāpanāk, kas ir iekavēts salīdzinot ar citām, laimīgākām zemēm, kam izdevības ir bijušas ilgāk, kas ir spējuši ilgāk brīvi attīstīties. Mums ir jāstrādā ātrāk, lai panāktu pazaudēto, bet ne tikai lai panāktu – mums ir izdevības nākt pašiem ar jauninājumiem, ar izgudrojumiem, mums ir izdevības nākt ar ideālu, ar risinājumiem, kur mēs esam visiem priekšā, kur citiem ir jāskrien ātrāk, lai viņi mūs noķertu. Un tā, man šķiet, ir tā brīnišķīgākā lieta šajā Latvijā, kas mums ir jau 15 gadus – mums ir dots ļoti daudz attīstības iespēju. Ne vienmēr mēs tās visas izprotam līdz galam, mēs vēl mācāmies, kā izmantot visu to, ko mums sniedz sadarbības iespējas ar citām ES zemēm, ar visiem tiem līdzekļiem, ko viņi ir gatavi mums darīt pieejamus, ja mēs mākam un saprotam, kā tos izmantot, pielietot, kā izveidot projektus, kā radīt idejas un tās realizēt.
Man kā prezidentei apceļojot Latviju, iepazīstoties ar ļaudīm dažādās vietās un vidēs, ir radusies dziļa pārliecība par Latvijas tautas spējām pielāgoties visdažādākajiem apstākļiem. Man ir liela ticība mūsu spējām ne tik vien citus panākt – es esmu dziļi pārliecināta, ka daudzos laukos mēs spējam būt citiem priekšā, būt citiem par paraugu.
Bet viss sākās ar pašiem pamatiem – ģimenē ar vecāku gādību par saviem bērniem, bez tās bērniem ir ļoti grūti pasaulē izdzīvot. Pamats turpinās skolā. Skola visai tālākajai izglītībai ir pats pamatu pamats.Jau ar pirmo skolas zvanu 1. septembrī savā pirmajā skolas gadā bērns iegūst priekšstatu par to, vai skola ir tāda vide, kur viņš nāk ar prieku, gūst jaunus draugus, kur ir pārliecināts, ka dienu no dienas viņš kļūst bagātāks, atver pasauli un pats sevi, atklāj savas spējas un varēšanu, gūst uzticību sev un sajūsmu par to, ko pasaule viņam var piedāvāt. Tā, man šķiet ir tāda skola, kādu mēs vēlētos redzēt katru Latvijas skolu.
Šī skola nes tik jauka rakstnieka vārdu, cilvēka, kas tik aizkustinoši ir spējis rakstīt par lauku cilvēku ikdienu un sevišķi spilgti attēlot pasauli maza bērna acīm. Arī skolai ir jāspēj raudzīties uz pasauli ar bērna acīm, lai tā būtu vieta, kur lielāki bērni neuzmāktos mazākiem un nedara viņiem pāri, kur valdītu savstarpēja cieņa un respekts gan starp pedagogiem un audzēkņiem, gan starp vecākiem un jaunākiem audzēkņiem, lai viņi tiesām justos droši, pasargāti un atbalstīti. Skolai vajadzētu būt tādai, kurā skolēni atgrieztos katru rudeni no jauna ar prieku un sajūsmu, neraudot par to, ka vasara ir beigusies, bet priecājoties, ka ir atkal iespēja būt kopā ar klasesbiedriem un kaut ko jaunu iemācīties.
Vairāk par visu es novēlu, lai tie, kuri ir guvuši izglītību šajā skolā, atceras šo skolu visa mūža garumā un palīdz skolai visdažādākajos veidos – gan ar līdzekļiem, gan darbu, gan padomu. Es esmu pārliecināta, ka tas visai šai Tukuma videi nāktu par labu. Es novēlu visiem justies lepniem par savu skolu, jo jums ir pamats ar to lepoties. Novēlu visiem, lai Jums turpmākie dzīves gaitu gadi būtu jauki un skaisti un lai nākamie 100 gadi šai skolai būtu tādi, ka pēc 100 gadiem būtu ļoti daudz paveiktā, uz ko atskatīties. Daudz laimes dzimšanas dienā!