Ekselences,
Augsti godātie viesi no tālienes,
Mīļie otavieši,
Augsti godātais mācītāja kungs, mīļais Māri (mācītājs Māris Ķirsons),
Mīļie draugi!
Man ir prieks būt atkal Jūsu vidū, jo patiesi daudzu gadu garumā mēs esam ar daudziem no jums staigājuši kopējus ceļus, un vadmotīvs šiem ceļiem ir bijis tas, par ko šorīt dziedājām pirmajā draudzes dziesmā par siržu ilgošanos. Par to kopsaucēju, kas saturēja kopā tik daudzus dažādus ļaudis, kas bija atstājuši savu dzimteni, jusdami, ka tajā režīmā viņiem nav iespējams dzīvot, ka viņiem draudētu izsūtījums jeb dzīvošana nemitīgos melos un apspiestības sajūtā. Tā bija smaga izšķiršanās toreiz katram, kas sevi uzskatīja par patriotu – kurš būtu tas pareizākais lēmums. Vai palikt dzimtenē ar savu zemi un tautu, vienalga, lai ko tas varētu maksāt, jeb doties nezināmās tālēs, bīstamības un draudu apstākļos, nezināmā nākotnē, ar domu, ka ar šādu izšķiršanos dzīvu varētu saglabāt domu un ideālu par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Man šļkiet, ka abiem lēmumiem ir savs pamats un attaisnojums, un labi vien, ka visi mēs neizšķīrāmies vienādi. Tiem, kas aizgāja trimdā, tā sirds ilgošanās bija pēc brīvas un neatkarīgas Latvijas, kuras vārdā mēs pulcējāmies kopā, strādājām, audzinājām vienu pēc otras jaunās paaudzes, centāmies saglabāt savu valodu un latvietību, centāmies uzturēt kontaktus ne tikai starp latviešiem pilsētās un ciemos vienā valstī, bet arī ar latviešiem citās zemēs, un caur Brīvo pasaules latviešu apvienību un citādi arī plašākā pasaulē.
Šajās telpās es redzu daudzus ļaudis, ar kuriem mani ceļi ir krustojušies daudzos un dažādos kontekstos. Ar Māri es pirmo reizi iepazinos kaut kur pie Svētās Helēnas vulkāna rietumkrastā 2x2 nometnē. Tagad mēs esam Otavas pilsētā, un kas to toreiz būtu domājis, ka mūsu ceļim novedīs šeit, šādā vidē, apstākļos un amatos.
Sirds sapņi un ilgošanās ir tas, kam mēs varam veltīt savu mīlestību, ko mēs veidojam savās sirdīs un prātos kā kaut ko, kas būtu labs, vajadzīgs, nepieciešams un mums patīkams. Man šķiet, ka spēja savā iztēlē veidot savas sirds ilgošanos ir nepieciešama, lai jebkas mūsu dzīvē kļūtu par realitāti. Es jau vairākkārt Vecā gada vakarā atgādinu - padomājiet par to, kādas ir jūsu vēlēšanās. Skaidri formulējiet, uzrakstiet sarakstu, lai jūs varat redzēt. Kā gan lai jūsu sirds ilgošanās piepildās, ja jūs paši savā sirdī neieklausāties un nezināt, ko sirds jums saka un ko no jums prasa. Bet ir arī jābūt uzmanīgiem, jo atgadās, ka sirds ilgošanās piepildās, un tad iznāk, ka tas ir kaut kas ne gluži tas, ko bijām iedomājušies. Diemžēl, tas arī jāsaka par brīvu Latviju. Ļoti ilgus gadus gan Latvijā, gan trimdā mēs ilgojāmies pēc brīvas Latvijas, bet tad, kad viņu ieguvām, konstatējām, ka viņa jau nav tik perfekta un ideāla, kādu mēs viņu bijām cerējuši ieraudzīt. Tieši otrādi – viņa ir veidojama, pie viņas ir jāstrādā, par viņu ir jācīnās. Tas it nemaz nav viegli, tas ir grūti, prasa lielas pūles. Ne vienmēr viss izdodas, ko mēs darām, gadās arī vilšanās, un ir arī tā, ka ne visiem tā sirds ilgošanās ir tāda kā mums pašiem. Par to, kas mums šķiet pilnīgi pats par sevi saprotams, citi ar tikpat svētu pārliecību teiks pilnīgi pretējo.
Lai veidotu valsti, ir jāspēj savienot dažādus viedokļus. Tas ir izaicinājums jebkurai suverēnai valstij, un mēs redzam, ka tas ir izaicinājums arī pasaules mērogā, lai zemes un tautas varētu sadzīvot kopā bez asiņainiem konfliktiem, vardarbības un terorisma. Bet labākā vieta, kur sākt, protams, ir katram pašam ar sevi – savā dzīvē, savā ģimenē, savā draudzē, savā biedrībā, darba vietā. Sākt to cīņu tur, lai nonāktu arvien tuvāk sava sirds sapņa piepildīšanai. Arī tas ir ilgs un grūts darbs, bet man šķiet, ka tas ir vienīgais, kas dod gandarījumu. Jo bieži ir tā, ka ļaudīm atgadās kaut kas negaidīts un laimīgs, un tas ir patiesībā īss prieks. Ir skaisti par to papriecāties, bet dziļākais gandarījums nāk no tā, ka izdodas panākt kaut ko, kas no mums ir prasījis lielas pūles, lielu ieguldījumu un lielu, garu cerēšanu uz to rezultātu. To, kas nāk viegli, mēs dažkārt nenovērtējam.
Mums ir tagad brīva Latvija. Mēs varam viņu tagad veidot bez žņaugiem un spiedieniem, ko tik ilgus gadu desmitus un simtus mūsu tautai ir bijis jāpiedzīvo. Vai mēs esam tagad spējīgi būt uzdevuma augstumos? Nenodoties bezcerībai, neieslīgt negatīvismā, neatļauties vilšanās luksusu? Jo ļoti viegli ir teikt, ka es cerēju uz šo brīvo Latviju, tik cēlu, tik skaistu, šķīstu un nevainīgu, un, lūk, tā izrādās gluži cilvēcīga, tai ir savi trūkumi, savas vājības, tā, izrādās, nav tik perfekta. Bet tā ir tāda, kādi mēs visi esam kopā. Tā jau nav abstrakta un no mums atdalīta.
Mūsu Latvija ir visu mūsu latviešu kopējais veidojums. Tava, mana un visu citu. Un katram no mums, lielam vai mazam, mums ir arī tajā darbā jāpiedalās. Tā ir mūsu Latvija, mūsu darba rezultāts, un mēs visi varam tai palīdzēt. Vienalga, kur dzīvojam, kur atrodamies un kādā darbā strādājam - vai baznīcā par sētnieku, vai par mācītāju, vai draudzes locekli vai Valsts prezidentu. Katram ir savs darbs un sava svētība, un kaut ko ir iespējams panākt. Es novēlu jums visiem paturēt vienmēr sirdī mīlestību skaistai, cēlai un diženai Latvijai, tādai, kas atbilst visiem mūsu sapņiem, un novēlu, lai jums nekad nepietrūktu spēka censties un cīnīties, lai to, kas ir jūsu spēkos, jūs palīdzētu veidot. Man prieks būt atkal Jūsu vidū!