Augsti godātais komandiera kungs (NBS komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots),
Ministra kungs (aizsardzības ministrs Einars Repše),
2. Kājnieku bataljona virsnieki un karavīri!
Man prieks jūs redzēt šeit vienuviet, redzēt šo ļoti nozīmīgo un tomēr vēl tik jauno vienību mūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Kopš esmu stājusies amatā kā Valsts prezidente, esmu varējusi būt lieciniece tam, cik ļoti daudz ir darīts, lai mūsu Nacionālos bruņotos spēkus izveidotu, varētu teikt, tikpat kā no sākuma. No tiem apstākļiem, kādi valdīja, kad mūsu valsti atstāja sveši spēki un svešs karaspēks, un tad, virzoties uz NATO, un, beidzot, kļūstot par NATO alianses dalībvalsti, jau sekojot NATO doktrīnai, NATO savietojamības principiem un arī mūsu pienākumiem starptautiskajā arēnā kā NATO dalībvalstij. Šis ceļš nav bijis viegls, tas ir bijis sarežģīts, un, man šķiet, šie sarežģījumi ir bijuši īpaši tīri administratīvi, jo mērķi ir pakāpeniski mainījušies, kļuvuši precīzāki, ir noticis ļoti nozīmīgs plānošanas, saskaņošanas, administratīvais darbs. Taču beigu beigās pirmais un pēdējais iemesls, kādēļ pastāv bruņotie spēki, ir to gatavība un spēja pildīt arī kaujas uzdevumus. Mēs, protams, ceram, ka tas vismaz mūsu mūža laikā neatkārtosies uz Latvijas zemes, ka mūsu bruņotajiem spēkiem nebūs ar savām dzīvībām jāriskē par savu tēvu zemi tepat mūsu teritorijā, kur katrs, kurš pastaigājas pa Latvijas mežiem, atrod tranšejas un tik daudz liecību par kaujām, kas vēl jūsu vectēvu un vecvectēvu laikā noritēja šeit uz Latvijas zemes un nesa zaudējumus mūsu dzīvajiem spēkiem.
Taču, lai mēs baudītu to drošību, ko mums sniedz NATO alianse, mums ir jānāk ar savu pienesumu kopējai drošībai. Mums tas prasa līdzekļus no valsts. Valstij ir jāatvēl šī sava daļa un tiesa tieši aizsardzības nolūkiem. Te es vēlētos uzsvērt, ka tas ir pilnīgi dabiski un neizbēgami – suverēna valsts nevar atļauties luksu atstāt malā un ignorēt savas aizsardzības vajadzības. Un tas nav tā, ka mēs varētu izvēlēties vai nu iekšējo, vai ārējo drošību un noteikt jebkurā brīdī svarīgāko. Tā tikpat muļķīga izvēle ir prasīt cilvēkam, kuru viņš labāk gribētu, lai viņam nocērt – labo vai kreiso – roku. Valstij ir vajadzīga drošība, tā ir pamatnepieciešamība, bet šī drošība ir vajadzīga gan iekšējā, tā, ko mums garantē tie spēki, kas tīri formāli un administratīvi darbojas zem Iekšlietu ministrijas, bet tikpat daudz un tikpat neatņemami mums ir nepieciešami tie spēki, kas ir aizsardzības ministrijas pakļautībā, un tie ir bruņotie spēki.
Jūs kā Latvijas karavīri tātad esat nevien tas drošais pamats, uz kura ir jābalstās Latvijas drošībai, bet jūs esat arī liecinieki tam, ka Latvija ir gatava spēlēt savu lomu šajā kopējā aizsardzības sistēmā, jo kopējā aizsardzības sistēma būs tikai tik stipra, cik stiprs vai vājš būs katrs tās vājākais posms. Vājākais posms noteiks to, cik beigu beigās efektīva varēs būt alianse, un mēs, protams, ka ne vēlamies, ne drīkstam būt tas vājākais posms.
Man kā prezidentei ir gadījies viesoties vairākos NATO lielākajos komandcentros gan Floridā, gan Portugālē, gan Itālijā, tāpat, protams, Briselē, un tikties arī ar augstākajām militārpersonām no visdažādākajām NATO dalībvalstīm, un es jums varu ar prieku un lepnumu paziņot, ka visi tie, kam ir bijusi saskare ar Latvijas bruņotajiem spēkiem starptautiskajās operācijās, par viņiem izsakās ar visnopietnāko apbrīnu un atzinību. Salīdzinājumā ar dažu labu citu valsti, ko es, protams, diplomātiski nevēlētos nosaukt vārdā, salīdzinājumā ar citām pat vēl lielākām tautām, latvieši ir spējuši iekarot savu profesionālo līdzgaitnieku profesionālo respektu. Manuprāt, tā ir pati augstākā atzinība, ja viens karavīrs par citas tautas karavīru spēj teikt – tie cilvēki, tie vīri un tās sievas, ir sagatavoti savam darbam, viņi tiešām ir līmenī, mēs ar viņiem strādājot kopā, varam justies droši, mēs varam uz viņiem paļauties tāpat kā viņi var paļauties uz mums. Es kā prezidente esmu ļoti lepna par mūsu bruņotajiem spēkiem. Man šķiet, ka gadu no gada aug arī bruņoto spēku prestižs sabiedrībā, un tas aug tieši tamdēļ, ka jūs, šo bruņoto spēku karavīri un virsnieki, esat spējuši ar savu stāju, rīcību, darbu to izcīnīt, jo tas jau nenāk par velti, tas nāk no tā, kādi jūs esat un ko un kā jūs darāt.
Tādēļ es kā Valsts prezidente vēlos pateikt jums visiem paldies par to, ko darāt, lūgt jums turpināt tālāk, arvien cenšoties pēc labākiem rezultātiem, pēc lielākas perfekcijas. Un lai Dievs jūs visus sargā tad, kad jūs dodaties bīstamās operācijās!