Jūrmalā, 2006.gada 25.jūnijā
Augsti godātais jubilār, godātie tuvinieki un draugi,
Es vispirms vēlētos apsveikt Gundaru privāti un personīgi, un arī viņa kundzi, jo, kā mēdz teikt, aiz muguras sekmīgam vīrietim vienmēr stāv nogurusi kundze. Es domāju, pie jebkādiem sasniegumiem arī dzīvesdraugam ir nopietni sasniegumi un loma, tādēļ sveicam kundzi Valdu un arī pašu Gundaru dzimšanas dienā.
Viss ir relatīvs un atkarīgs no tā, no kuras puses uz lietu skatās. Tikko Maltas prezidenta valsts vizītes laikā man Maltas prezidents sacīja, ka viņš katrā ziņā jūtoties jauns, jo viņam vēl ir vairāk nekā 20 gadi līdz 100 gadiem ejami, un es domāju, ka mēs tādā pat garā varētu teikt, ka cilvēks, kuram vēl 20 gadi ir līdz 100 gadiem, ir vispār vēl pavisam jauns un sprauns, un tāpēc novēlu daudz laimīgu gadu!
Dārgais Gundar,
Dārgie klātesošie,
Man ir arī ļoti patīkams un oficiāls pienākums šodien veicams kā Valsts prezidentei. Valsts, atjaunojot savu neatkarību, atjaunoja arī Satversmi un veselu virkni tradīciju, ko bijām paguvuši iedibināt jau pirmās brīvvalsts laikā, to starpā arī ordeņus kā valsts apbalvojumu un pateicības zīmes. Ir interesanti raudzīties vēstures dokumentos un redzēt, ka doma par ordeņiem nemaz nenāca Latvijai kā jaundibinātajai valstij tik viegli. Pacēlās Saeimā, piemēram, debates par to, vai demokrātiskai valstij šāda senās aristokrātiskās valstīs, galma un bruņinieku tradīcijās balstīta lieta maz ir vajadzīga modernos laikos. Es domāju, ka nonāca debatēs tomēr pie saprātīga un loģiska secinājuma, ka paldies nevienam par daudz nekad nevar pateikt, un ir labi, ja valstij ir pavisam oficiāls veids, kā kādam cilvēkam pateikties par darbu savas valsts un tautas labad. Mūsu augstākais apbalvojums ir Triju Zvaigžņu ordenis, un šī ordeņa piešķiršanu es vēlos šeit veikt kā Valsts prezidente Ordeņa kapitula vārdā.
Triju Zvaigžņu ordenis tiek piešķirts Gundaram Ķeniņam-Kingam par mūža garumā veiktiem darbiem, par sasniegumiem, kas, ja sāktu skatīties Curriculum Vitae, šķiet būtu mērījami ar vairāku cilvēku mūžā iespējamo, kā jau tas dažam labam latvietim parādās. Jo Gundaram ir spoža un izcila karjera savā profesijā Amerikas Savienotajās Valstīs, tad ir otra, pilnīgi cita fāze ar ļoti aktīvu darbību, tajā skaitā visaugstākajā darbības līmenī, Baltu Studiju veicināšanas akadēmijā (Association for the Advancement of Baltic studies, AABS). Tā ir bijusi mums abiem sirds lieta daudzu gadu garumā, un tur ir bijis ļoti daudz ieguldīta darba un pūļu, ne tikvien, lai rosinātu ārzemēs dzīvojošus baltiešu izcelsmes zinātniekus pievērsties tādiem tematiem, kas saistīti ar viņu vai ar viņu senču dzimteni, bet arī ievest starptautiskajā, un it sevišķi Ziemeļamerikas apritē, elementāras zināšanas par to, kas ir Baltijas valstis, kāda ir to vēsture un viss kas cits, kas ar to saistās. Šajā sakarā es ļoti priecājos par to, ka Gundars nāca talkā ar savu speciālitāti. Lai arī daudzi sacīja, kāds tam sakars ar baltu studijām, jo tās taču ir lingvistika, filoloģija, vēsture, varbūt vēl politika, un kāds tam sakars ar ekonomiku. Es domāju, sakars ir vistiešākais un būtiskākais.
Tas darbs ar to milzīgo devumu sagatavoja nākamajam, kas viens pats par sevi jau ordeni ir pelnījis, – un tas ir darbs atjaunotajai Latvijai, brīvai Latvijai, kas pēc šiem gariem komunisma gadiem apguva brīvā tirgus un kapitālisma pamatprincipus un ar tiem saistītos ētiskos apsvērumus. Gundara loma, skaidrojot Latvijā pēc neatkarības atgūšanas šos principus, kas vispār ir uzņēmējdarbība un tās gars studentiem, pasniedzējiem un sabiedrībai ir bijusi neatsverama.
Tas pierāda, ka cilvēka gājums visos veidos vienmēr ir sagatavošanās tam brīdim, ko vēsture pasniedz, lai sevi pierādītu un nāktu ar neatsveramu devumu. Man ir tas gods, pasniedzot šo ordeni, aicināt pievienoties ordeņa kavalieru saimei!