Augsti godātās skolotājas,
Augsti godātie Valsts valodas komisijas pārstāvji,
Dāmas un kungi!
Es jūtos ļoti pagodināta par šo iespēju sveikt Rīgas pilī latviešu kā valsts valodas izcilus un sekmīgus skolotājus no visām Latvijas malām un no visdažādākajām skolām!
Valoda Latvijā ir vienojošs spēks, kas dod mums kopības sajūtu un iespēju sazināties vienam ar otru. Mums ir ļoti daudz dažādu senču un dažādu asiņu, kas ir saplūdušas mūsu dzīslās, - citam tās ir viendabīgas, citam dažādākas. Latvija nav monoetniska valsts – mēs esam ļoti dažādi –, un tamdēļ ir svarīga šī valsts valoda kā vienotājfaktors, kā sazināšanās veids, kā veids, kādā vienam otru saprast un nepārprast.
Valsts valoda ir arī identitātes zīme, jo tikai Latvijā latviešu ir valsts valoda. Ir tādas valodas kā spāņu vai portugāļu, angļu, franču, kurās runā simtiem miljonu ārpus savas sākotnējās dzimtenes, piemēram, Madre Patria, kā saka Dienvidamerikā, runājot par Spāniju, – Māte Tēvzeme. Latviešu valoda ir oficiālā valoda tikai Latvijā un citur pasaulē to runā tikai atsevišķi ļaudis vai atsevišķu ļaužu grupas. Mums ir pienākums šo valodu saglabāt pasaules mērogā kā unikālu daļu no pasaules mantojuma, no valodu pūra, kas vēl mums ir saglabājies, no lielās, milzīgās valodu dažādības, no kuras, kā mēs zinām, daudzas valodas arī pazūd uz visiem laikiem, uz neatgriešanos.
Valoda ir arī ceļš uz dvēseli un dvēseles izpausmes veids. Apgūstot valsts valodu, man šķiet, ka jebkurš Latvijas iedzīvotājs un jaunietis gūst logu uz Latvijas īpatno pagātni, uz tiem pārdzīvojumiem, uz to iekodēto dzīves gudrību un skatu uz pasauli, kāds šeit ir attīstījies cauri gadu simtiem un tūkstošiem tieši šajā īpatnējā, unikālā veidā. Lai to visu panāktu, skolotājam ir nepieciešamas ļoti plašas zināšanas, ļoti augsta kompetence, liela māka un talants kontaktēties ar saviem audzēkņiem, bet vairāk par visu - sirdsdegsme un pārliecība par savu darbu, mīlestība un uzticība saviem skolēniem.
Man šķiet, ka labus skolotājus visi atceras mūža garumā kā tādus, kuri viņiem ir palīdzējuši kaut ko sevī atklāt, attīstīties un vairāk izplaukt. Labs skolotājs saskata savā audzēknī kaut ko tādu, ko viņš pats varbūt nebija pamanījis, ko ne vienmēr viņa vecāki ir spējuši saskatīt un atbalstīt. Skolotājs ir kā dārznieks, kurš spēj izaudzināt krāšņus ziedus, kuri varbūt savvaļas pļavā būtu nīkuļojuši. Tas ir svētīgs darbs, kas nes gandarījumu, bet, kā jūs zināt, tas ir arī grūts darbs. Grūtu darbu ir daudz, turpretī tādu, kas nes dziļu gandarījumu, nemaz tik daudz nav. Ir ļoti daudz amatu, kuros ir iespējams nodrošināt iztiku, savai ģimenei iztiku nopelnīt, bet kuros gandarījums ir relatīvi pieticīgs. Šajā ziņā skolotājiem ir laimējies jeb viņi ir izvēlējušies tiešām profesiju, kas spēj dot šo dziļo emocionālo gandarījumu. Es tādēļ novēlu Jums visām, lai turpinās šī sajūta par uzticīgiem un pateicīgiem bērniem, kas jūs atcerēsies visu mūžu, kas vēl gadiem pēc skolas beigšanas pienāks jums klāt un teiks: “Sveicināta skolotāj, vai atceraties mani? Es jums esmu ļoti pateicīgs vai pateicīga.” Vai vecāki, kas varbūt atcerēsies un teiks: “Ziniet, manam bērnam bija zināmas grūtības, bet, kopš viņš bija jūsu klasē, viņš ir tagad pavisam citāds un viņam tagad pavisam citādi veicas.” Tie ir tie skaistie brīži skolotāja mūžā.
Šodien jūs gūstat šo oficiālo atzinību no Valsts valodas komisijas un no Valsts prezidenta puses, bet vislielākā atzinība vienmēr būs šī sajūta par pateicību jūsu audzēkņu sirdīs. Lai Jums turpinātas labas sekmes!