Augsti godātais Ulmaņa kungs,
Godātais ministra kungs,
Muzeja dibinātāji,
darbinieki,
Represētie un viņu radinieki,
Mīļā latviešu tauta!
Mēs esam pulcējušies, lai atzīmētu 10 gadu pastāvēšanu iestādei, bez kuras atjaunoto, atkal brīvo Latviju mēs nemaz nevarētu iedomāties, jo tikai šeit, Okupācijas muzejā, ir iespējams redzēt un saprast to, kas ar Latviju notika tajā vairāk nekā pusgadsimta garumā, kad Latvija bija nodzēsta no pasaules kartēm, kad pasaulē tās vārds tika daudzināts tikai no izkaisītu trimdinieku mutēm un kad tauta šeit dzīvoja totalitārā iekārtā aiz dzelzs priekškara.
Protams, pa tiem garajiem gadiem režīms mainījās, kļuva maigāks, bet vai ir kāda ģimene šeit Latvijā, kam nebūtu kāds tuvinieks, kāds tuvs draugs vai kaimiņš deportēts? Mūsu tautai cauri abām okupācijām – nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības – ir cirstas dziļas rētas, vispirms jau tautas dzīvajā spēkā, jo tik daudzi bērni kļuva bāreņi, daudzi jauni cilvēki neatstāja aiz sevis pēcnācējus, tik daudzas ģimenes tika izšķirtas uz mūžu, tik daudzi palika tālās taigās un tundrās. Palika, un pat šodien mēs ne visiem zinām kapa un atdusas vietas.
Tie bija traģiski gadi, un ir svarīgi, lai mēs tagad kā neatkarīga un suverēna nācija spētu pasaulei izskaidrot to, kas mēs pasaulei esam, no kurienes nākam ar skaidri uzskatāmiem un saprotamiem līdzekļiem. Mums ir jāaizpilda ne tikai pusgadsimta informācijas vakuums, bet mums ir jāatspēko arī pusgadsimta dezinformācija par to, kas Latvijā notika, - mums ir jāatspēko tās grāmatas un publikācijas, kas vēl šodien atrodas daudzās ārvalstu bibliotēkās. Mums vēl ļoti daudz ir šajā laukā darāmā. Bet šeit, Okupācijas muzejā, pateicoties tiem entuziastiem, kam bija drosme un neatlaidība, un spīts to izveidot un uzturēt, un novest līdz tam, kāds tas ir šodien, muzejs ir kļuvis par neatņemamu Latvijas kultūras panorāmas sastāvdaļu, un tā ir viena no piestāšanās vietām visiem augstākajiem ārzemju viesiem. Nupat šodien Latvijā viesojas Mongolijas prezidents ar kundzi, un mums ar viņu kopā pusdienojot pēc Okupācijas muzeja apmeklējuma, viņi, tāpat kā daudzi citi pēc šī muzeja apmeklējuma teica: “Mēs šajā muzejā izpratām, kas ir Latvija, kāds ir tās liktenis, no kurienes Jūs nākat un kas esat, un mēs tagad labāk spējam izvērtēt, uz kurieni Jūs ejat, kurp dodaties.”
Ļoti daudzi ārvalstu viesi, gan augsti, gan zemi, ir teikuši to pašu katrs savos vārdos, lai saprastu to, kas ir Latvija, ko latviešu tautai ir bijis jāpārdzīvo, kas ir tie izaicinājumi, ar kuriem tai vēl šodien ir jāsastopas. Ir svarīgi pabūt Okupācijas muzejā, jo tur īsā brīdī saprotami un pārskatāmi cilvēks saprot, kas šai tautai stāv aiz muguras. To nevar aizstāt nekas cits kā vien šīs tiešās un konkrētās liecības, kas savā vienkāršumā, tiešumā palīdz saskatīt, kādi bija tie likteņi, ko skāra okupācija, kādas bija šīs dzīves pēc tām represijām, kas pret viņiem tika izvirzītas, kas tas bija, kas viņiem bija jāpārdzīvo, un kamdēļ tik daudzi nepārdzīvoja. Man šķiet, ka tas, ko šeit parāda, ir ļoti iespaidīgs un ļoti vērtīgs, taču vēl daudz kas būtu darāms, lai papildinātu šos dzīvesstāstus par to, kāda bija dzīve Sibīrijā, kādi bija dabas apstākļi, kādos apstākļos bija jāstrādā. Man šķiet, ka šeit vēl ir daudz darba nākotnei – būtu nepieciešami videomateriāli, filmas un mākslas filmas, kas palīdzētu radīt to gaisotni un izskaidrot, kas mums ir bijis jāpārdzīvo un kamdēļ mums vienā vai otrā jautājumā ir tik dziļas pārliecības un jūtas.
Šis muzejs ir radies spontāni, entuziasma radīts, un šeit vēlētos izcelt tā dibinātāja Paula Lazdas devumu, bet šeit vēlētos izcelt arī visus tos, kas šeit ir atbraukuši no ārzemēm un sākuši kā brīvprātīgie strādāt, beigu beigās, šeit tā iestrādājušies, ka palikuši uz pastāvīgu dzīvi. Vēlētos pateikties Valteram Nolendorfam, Dagnijai Staško, un, protams, Gundegai Mihelei par viņas milzīgo ieguldījumu, bet arī visiem padomes locekļiem, visiem tiem, kas ir atbalstījuši ar ziedojumiem, gan lieliem, gan maziem, visiem tiem privātiem tautiešiem, kas ir sapratuši, cik svarīgs šis muzejs ir, visiem tiem, kas piedalījās tajās pūlēs, kas bija nepieciešamas, lai šis muzejs arī iegūtu oficiālu akreditāciju un oficiālu atzīšanu no Latvijas valdības. Paldies visiem par paveikto darbu, tas patiesi ir neatsverams.
Tas ir unikāls sasniegums, šāds muzejs, kas ir izveidots ar tīru entuziasmu, aiz tīras brīvprātības. Varbūt arī tas ir tīri piemēroti, jo darbs ir veikts aiz pārliecības, tas nāk no sirds, un varbūt tieši tamdēļ neviens nespēj atstāt to vienaldzīgs, katrs, kas viņā ieiet, iziet citāds, ar citādu izpratni par Latviju kā valsti, par latviešiem kā tautu.
Šajā muzeja desmitgadē man ir tas gods un prieks izmantot šo izdevību, lai pasniegtu Triju Zvaigžņu ordeni vienam no muzeja atbalstītājiem un darbiniekiem, kas ilgus gadus darbojās šeit Latvijā un tagad nupat ir atgriezies savā mītnes zemē Amerikas Savienotajās Valstīs. Es runāju par prāvestu Vili Vārsbergu, kura nopelni ir meklējami veselā virknē dažādu jomu. Viņš, protams, ir bijis dedzīgs Evaņģēliski Luteriskās baznīcas kalps, gans un prāvests. Atbraucis Latvijā, viņš iesaistās teoloģijas mācībā Latvijas Universitātē, palīdz to izveidot, kļūst par tās pirmo dekānu. Viņa ieguldījums šajā laukā vien pats par sevi būtu pelnījis šo godu un atzinību. Taču prāvests Vārsbergs savos garajos trimdas gados ir ne tikvien daudz darījis luterāņu draudzēs, gan amerikāņu, gan latviešu, kuras viņš ir izveidojis, iedvesmojis un palīdzējis tām attīstīties, bet trimdas latvieši pazīst viņu un atcerēsies par ieguldījumu Garezerā īpašumā iegūšanā tajos tālajos 60-tajos gados, kad latviešu emigranti Ziemeļamerikas kontinentā, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs bija tikko iebraukuši, cīnījās ar materiālām grūtībām. Viņiem šāds ieguldījums no saviem līdzekļiem bija ļoti nopietns solis, ļoti nopietna atbildība, un tas prasīja prāvesta Vārsberga augstākās daiļrunības un pārliecināšanas spējas, lai neskaitāmus tautiešus pārliecinātu un pierunātu ziedot un lai Garezers kā vasaras nometne, vidusskola kļūtu par institūciju trimdas sabiedrības vidū, kur pulcējās jaunieši ne tikai no visām Amerikas Savienotajām Valstīm, bet arī no Kanādas un citām tālām vietām.
Garezers ir kļuvis tagad par latvietības citadeli, par vietu, kur jaunieši, kas ir svešumā dzimuši, atbrauc, satiekas ar vienaudžiem, iegūst zināšanas par latvietību un beigu beigās kļūst par latviešiem. Ļoti daudzi no viņiem, kad radās izdevība, ir pārbraukuši Latvijā, savā senču zemē, kuru paši viņi nebija redzējuši, bet tieši Garezerā tika iedēstīta viņos šī pārliecība par savu piederību Latvijas zemei un tautai. Šodien man ir tas gods Triju Zvaigžņu ordeņa domes vārdā paziņot, ka prāvests Vilis Vārsbergs ir iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, un man ir tas gods piešķirt viņam šo goda zīmi un rakstu.