Augsti godājamā Saeimas priekšsēdētājas kundze,
Godātie deputāti,
Ekselences,
Valdības locekļi,
Diplomāti,
Dāmas un kungi!
Man ir prieks sveikt Latviju šajā svētku dienā un darīt to šeit, Saeimas priekšsēdētājas rīkotā pasākumā, jo šī svētku diena, ko šodien mēs atminam, ir galvenokārt veltīta parlamentāriešiem– viņu spējai un viņu drosmei vēstures kritiskā brīdī paturēt vēsu prātu, saglabāt drosmi un rīkoties tā, lai būtu juridiski noteikts, stingrs pamats Latvijai un tam valstikumam, ko jau 4. maija deklarācija bija deklarējusi kā mūsu mērķi. Puča dienās, kad viss karājās mata galā vēstures priekšā, bija izšķiroši, stingri un ar paceltu galvu pateikt “mēs vēlamies neatkarību, un mēs tagad un tūliņ šo savu atjaunoto neatkarību atjaunojam de facto” un darīt to, kad katru brīdi varēja tikt arī ieroču stobri vērsti gan pret deputātiem, gan pret tautu.
Tās bija nozīmīgas dienas augustā, nozīmīgas mums latviešiem, mūsu brāļu tautām igauņiem un lietuviešiem, tās bija nozīmīgas dienas Krievijas tautai un tamdēļ man ir prieks kā prezidentei, ka rīt varēšu pasniegt toreizējam Krievijas Federācijas prezidentam Borisam Jeļcinam Latvijas augstāko atzinību Triju Zvaigžņu ordeni, pirmo šķiru, ar ķēdi, par to lomu, ko viņš nospēlēja vēstures priekšā gan ar savu rīcību tieši augusta puča laikā, gan ar to, ka viņš nekavējoties bija gatavs parakstīt dekrētu par to, ka Krievijas Federācija atzīst visu trīs Baltijas valstu neatkarību.
Jo augusta notikumos bija daudz līdzdalībnieku un svarīgi bija visiem just, ka tauta kopumā ir gatava pārmaiņām un gaida tās ar nepacietību, ar sirdsdegsmi, ar karstu vēlēšanos šeit pie mums Latvijā, kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, gaida to Gruzijā, arī pašā Krievijā un daudzās citās vietās. Mūsu tautai un citām tautām bija apnicis totalitārisms, vienas partijas ideoloģija, stagnācija, kas bija valdījusi šeit gadu desmitiem ilgi, cilvēki bija gatavi no tā atsacīties, iet uz priekšu, mainīties, cīnīties un strādāt.
Tas tagad ir vēstures etaps, tik tiešām esam pašķīruši tagad citu lapu, un nākotne stāv mums priekšā. Mūsu nākotne ir tik droša, kāda, man šķiet, nekad Latvijas vēsturē vēl nav bijusi, un nu viss, kas notiek, ir mūsu pašu rokās - kādus ievēlam savus priekšstāvjus demokrātiskā valstī, kā uzraugām un kā sekojam tam, kā darbojas Saeimas deputāts, ministrs, ierēdnis vai ikdienas pilsonis. Mūsu rokās ir veidot to klimatu, kas valda valstī, ko mēs pieņemam un uzskatām par pieņemamu, ko mēs noraidām un nevēlamies redzēt savā vidē. Gluži tāpat kā toreiz, mēs noraidījām tirāniju mums arī vēl šodien daudz kas ir palicis, ko vajadzētu noraidīt.
Es aicinu Jūs visus, atceroties, atzīmējot un daudzinot šo vēstures pagriezienu, atcerēties arī šodien, rīt un katru dienu - mēs visi kopā rakstām Latvijas vēsturi, un vai tā būs diža, cildena, slavena, tāda par kuru mūsu pēcnācēji varēs lepoties, vai arī tā būs tāda, par kuru mums pašiem jākaunas, tas ir šobrīd, paldies Dievam, un paldies iepriekšējiem vēstures pagriezieniem, mūsu pašu rokās.
Es novēlu visiem dzīvot un strādāt ar šo apziņu - mēs paši esam savas vēstures veidotāji, veidojām to toreiz, tajos vēsturiskajos brīžos un veidosim to šodien un katru brīdi, kamēr vien esam dzīvi.