Augsti godājamais aizsardzības ministra kungs (Atis Slakteris),
Komandiera kungs (NBS komandieris Juris Maklakovs),
Aizsardzības akadēmijas rektora kungs (Gunārs Upītis),
Cienījamie mācībspēki,
Virsnieki,
Augsti godājamie viesi!
Kā Valsts prezidentei man ir liels lepnums būt klāt šādā dienā, par kuru mēs varam būt dubultā lepni. Vispirms par to, ka kārtējo reizi spējam izsniegt diplomus tiem jaunajiem virsniekiem, kuri ir pierādījuši gatavību kalpot Latvijai un kuri ir izdarījuši visu, kas nepieciešams, lai tam profesionāli sagatavotos. Visiem šīsdienas akadēmijas beidzējiem kā Valsts prezidente novēlu vislabākās sekmes Jūsu militārajā karjerā, kā cilvēks novēlu, lai Dievs Jums stāv klāt, nonākot vietās, kur Latvijas kareivjiem būs jācīnās, jāriskē ar savu dzīvību. Bet galvenokārt vēlos izteikt visas tautas vārdā mūsu lepnumu par to, cik ļoti īsā laikā Latvijas bruņoto spēku virsnieki un kareivji ir spējuši pārvarēt vislielākās grūtības, ir spējuši darboties un sagatavot visu, kas nepieciešams darbībai plecu pie pleca ar to valstu pārstāvjiem, kuri ir dzīvojuši savā valstī un savā valdībā jau ilgus gadu desmitus, kam ir bijusi laime dzīvot daudz labvēlīgākos materiālajos apstākļos, un tomēr beigu beigās ar savu sirdsdegsmi, ar savu iedzimto talantu un spējām, ar savu senču labajiem gēniem, ar savu labu gribu un apņemšanos, ar karavīra disciplīnu panākt to pašu, ko daudzi citi ir spējuši iegūt no daudz labāka izejas punkta.
Mūsu izaicinājums, Latvijas brīvību atjaunojot, ir vienmēr bijis tas pats – mēs nedrīkstam gausties par to, kas mums pietrūkst, kas mums vēl nav, mums jāraugās uz mērķi, kas ir sasniedzams. Mērķis ir ļoti skaidrs – mēs vēlamies būt absolūti tik pat labi kā mūsu sabiedrotie un daudzās lietās arī viņiem par paraugu. Mums ir jābūt gataviem vienmēr augt un pilnveidoties, mācīties no savām un citu kļūdām, nekad neapstāties savā izaugsmē, turpināt domāt par to, ko vēl mēs varētu uzlabot gan savās izglītības programmās, gan savās apmācībās un vispārējā stājā.
Es priecājos redzēt, ka akadēmija tik daudzkārt mainot savas izglītības programmas ir vienmēr sapratusi, ka īstu virsnieku izaudzināt ir sarežģīts process, un tas ir it īpaši sarežģīti, jo īsāks ir laiks, ko viņš pavada akadēmijā. Ir jācenšas izmantot to, kas ir iegūts universitātē vai citā mācību iestādē, bet relatīvi īsā laikā ir jāspēj veidot virsnieka stāja. Ir valstis, kur šī virsnieka stāja tiek veidota skolās, kurām ir gadsimtiem ilgas un cēlas tradīcijas, kur sagatavošana ir ļoti stingra un atlase krietni nežēlīga. Man personiski kā Valsts prezidentei šķiet, ka mums varētu arī būt doma par savu programmu paplašināšanu.
Katrā ziņā es ļoti atbalstu to, ka virsnieki turpina izglītību savas karjeras garumā, ka viņi neapstājas brīdī, kad saņem virsleitinanta diplomu. Pie virsnieku izglītības nepieder tikai zināšanas par ieročiem, taktiskās un stratēģiskās mācības, militārās tehnikas un doktrīnas apgūšana, virsniekam ir nepieciešama arī virsnieka stāja. Pēc virsnieka stājas bieži vien tiek vērtēta visa valsts. Virsnieks savu karavīru priekšā pārstāv valsts autoritāti. Ja virsnieks savā personā, raksturā un cilvēciskā attieksmē pret saviem padotajiem nevarēs būt tāds, kurš pilnīgi un bez ierunām spēj izraisīt savu padoto respektu un cieņu, tad viņš nebūs spējīgs pildīt savu amatu. Tajā pašā laikā virsnieks ir arī bruņoto spēku vizītkarte tautas priekšā, un no virsnieka stājas ir ļoti atkarīgs tas, vai mūsu tagad brīvprātīgā armijā turpinās nākt jauni rekrūši, jauni cilvēki, kuri vēlēsies saistīt savu karjeru ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
Kā Valsts prezidentei man bieži ir nācies aprunāties ar maziem bērniem, kuri tikko noskatījušies 18. novembra parādi, un mani ļoti aizkustina tas, kā šiem bērniem spīd acis par parādē redzēto, un arī viņu vecākiem ir lepnums, ka bruņotie spēki ir simbols mūsu valsts gatavībai pašai aizstāvēt savu suverenitāti. Cik ļoti būtiski ir, lai mēs visi varētu būt lepni par šiem bruņotajiem spēkiem un cik būtiski, lai pietiekami daudziem no šiem mazajiem zēniem un meitenēm, kuri ar lepnumu noraugās Latvijas karavīros, rastos doma, ka kādudien arī viņi gribētu būt šo karavīru vidū. No viņu gribas un vēlmes iesaistīties Latvijas valsts aizsardzībā un drošībā būs atkarīga visu mūsu drošība, visas valsts drošība.
Es priecājos redzēt, ka akadēmijā veidojas plaša programma, kurā ir sports un stāja, un tiek gādāts par runas spēju izkopšanu, kas arī virsniekam ir pietiekami nozīmīgas, to es augstu novērtēju. Virsniekam ir jābūt kultūras cilvēkam, tātad akadēmijā ir jābūt arī kultūras programmām, sabiedriskām aktivitātēm, gadskārtējai ballei, kurā kopā ar kundzēm un līgavām varētu apgūt un noslīpēt sabiedriskās iemaņas. Tas viss pieder pie lietas, pie bruņoto spēku dalībnieku dzīves.
Šie 15 gadi, ko šodien svinam Nacionālās aizsardzības akadēmijai, ir relatīvi īss laiks, bet, protams, Latvijas kā demokrātiskas un neatkarīgas nācijas laiks vēstures priekšā arī ir gaužām īss. Citas valstis var lepoties un atskatīties uz gadsimtu tradīcijām, ko citi ir veidojuši viņu vietā un ko ar lepnumu viņi var pārņemt. Mums ir cita priekšrocība – mums ir izdevība pašiem veidot savas tradīcijas, uzcelt savu akadēmiju un jebkuru citu iestādi tā, kā mēs gribam, mēs varam pielikt savu roku gan akadēmijas, gan bruņoto spēku, gan visas valsts veidošanā. Mums nav sasietas rokas tik daudz, kā tas ir citiem. Mēs kaut ko zaudējam, un mēs kaut ko iegūstam. Savu izejas punktu mums ir jāpadara par savu priekšrocību. Manuprāt, mums tas izdodas.
Kopš esmu prezidente – tas ir bijis apmēram pusi no tā laika, kopš atjaunota Aizsardzības akadēmija – esmu pietiekami ilgu laika posmu varējusi sekot tās gaitām. Vēlos izteikt sirsnīgu pateicību kā Valsts prezidente visiem mācībspēkiem un rektoriem, kas piedalījušies šajā izveidošanās darbā. Vēlos apsveikt visus tos, kuri savulaik ir ieguvuši šīs akadēmijas diplomus. Vairāk par visu – novēlu Jums visiem turēt augstu Latvijas godu, turēt augstu virsnieka godu un lai Dievs Jūs sargā Jūsu tālākās karjeras gaitās!