Klātesošie,
Virsnieki,
Karavīri,
Mīļā Latvijas tauta!
Šodien mēs godinām mūsu brīvības cīnītājus, mēs godinām mūsu bruņoto spēku dibināšanu, un mēs godinām arī tos, kas atdevuši savu dzīvību par tēvu zemi, tos, kas arī šodien ir gatavi aizstāvēt tēvu zemi tādos veidos, kādos modernā pasaule to no mums pieprasa. Tālā 1919.gada 11.novembrī Latvijas karavīri pierādīja savu varēšanu un varonību, tikai dažiem tūkstošiem no viņiem pārspējot četrreiz lielāku pārspēku un panākot Rīgas atbrīvošanu.
Latvijas republika pēc tās dibināšanas bija jāatkaro no svešiem spēkiem ar cīņām un asinīm. Latvijas republika ir dārgi atpirkta, un tāpēc mūsu pienākums ir gādāt par tās drošību, par tās nākotni. Toreiz latviešu vīri un zēni nevilcinājās steigties tēvu zemei palīgā, kad tas bija nepieciešams. Viņi nebēdājās par to, kāds viņiem bija ekipējums, viņi nebēdājās par to, ka viņiem nebija formas tērpu, viņi darīja to, ko pienākums un tēvzemes mīlestība no viņiem prasīja. Viņi neskaitīja to, cik ir viņu un cik liels ir ienaidnieku skaits, viņi neaizbildinājās ar to, ka esam maza zemīte, kas agrāk savu brīvību un neatkarību nebija baudījusi. Šie vīri, šie varoņi gāja cīņā, jo viņi mīlēja Latviju un bija gatavi par to stāvēt un krist.
Es novēlu, lai šajā varoņu piemiņas dienā mēs katrs atcerētos to lielāko upuri, ko viņi ir nesuši Latvijas labā un lai mēs atcerētos katrs viens savā darbā un savos pienākumos, ka arī mums par to jāgādā, lai mēs katrs savā vietā un savā veidā būtu viņu upuru cienīgi. Mums ir jāgādā par to, ka mēs katrs viens būtu Latvijas vārda cienīgi.
Šodien mēs īpaši vēlamies uzsvērt to, ka mēs godinām visus tos, kas jebkad ir krituši, lai aizstāvētu savu tēvu zemi. Te varam atcerēties visus tos no sen pagājušiem gadsimtiem, gan arī visus tos, kas vēl tikai dažus gadu desmitus atpakaļ arī krita par savu tēvu zemi. Šodien mēs visus viņus godinām, bet, viņus atceroties, mēs vēlamies godināt arī savus Bruņotos spēkus un visus, kas tajos kalpo. Mēs esam maza zeme, bet mums ir daudz un lieli, spēcīgi sabiedrotie. Ar nākamā gada pavasari, kad noslēgsies NATO paplašināšanās process, Latvija būs kļuvusi par lielākās un spēcīgākās alianses dalībvalsti, spēcīgākās, kāda jebkad ir piedzīvota. Būtībā no šī brīža un šīs dienas no jebkādiem draudiem, kas varētu būt Latvijai, nebūs jāaizsargājas tikai ar pašu spēkiem, jebkurā brīdī jebkurš drauds Latvijai izsauks mūsu sabiedroto nepieciešamo palīdzību. Protams, lai šādu palīdzību jebkurā brīdī Latvijai būtu tiesības prasīt, Latvijai būtu pašai jārūpējas par to, ka tai būtu savi aizsardzības spēki. Mums ir jārūpējas, lai mums būtu savi kvalificēti virsnieki un karavīri, mums ir jārūpējas par to, lai viņi būtu pienācīgi apgādāti un apbruņoti. Tas ir ieguldījums mūsu visu drošībā, tas ir ieguldījums mūsu visu nākotnē, tas ir ieguldījums Latvijas kā neatkarīgas valsts nodrošināšanā.
Kā Valsts prezidente vēlos šodien izteikt īpašu paldies visiem, kas kalpo mūsu bruņotajos spēkos, visiem tiem, kas ir gatavi kalpot Latvijai, par to stāvēt un krist. Vēlos pateikties arī viņu ģimenēm, mātēm, kas viņus dzemdējušas, tēviem, kas viņus ir uzaudzinājuši, viņu sievām un viņu bērniem, kas viņus izprot un atbalsta. Mēs esam lepni uz saviem karavīriem, mēs paļaujamies uz saviem karavīriem, jo viņi stāv sardzē par brīvu Latviju. Dievs, svētī Latviju!