Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs, rektora kungs, ministres kundze, svētku viesi!
Es vēlos apsveikt visus Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas laureātus tiešām no sirds par viņu darba izcilību! Es esmu par Jūsu sasniegumiem lepna, mūsu tauta un valsts var būt par Jūsu sasniegumiem lepna. Es vēlētos pateikties arī Latvijas Kultūras fondam par tā ārkārtīgi vērtīgo ieguldījumu Latvijas kultūras atbalstīšanā šos grūtos gadus kopš neatkarības atjaunošanas, kad kultūrai ir bijis ļoti straujā tempā jāpārorientējas no totalitāras valsts subsidētas kultūras attīstītības uz neatkarīgas, demokrātiskas, bet bieži arī savos resursos ierobežotas valsts sistēmu. Un tā nu, diemžēl, ir iznācis, ka tik ilgi lolotā un cerētā brīvībā daudziem, bieži vien kultūras darbiniekiem, ir radījusi vilšanos, jo nīstā totalitārā sistēma tomēr sev par balstu un sev par godu bija tai ziņā gudra un tālredzīga, ka saprata, ka kultūrā un zinātnē valstij vajag ieguldīt līdzekļus, ka tā ir valstiski nozīmīga lieta.
Mūsu jaunā demokrātiskā Latvija vēl meklē savu ceļu uz atbalsta formām, kas atļautu mūsu nacionālai kultūrai ar pietiekamu, ar cienījamu visas valsts un sabiedrības materiālo atbalstu. Un mēs vēl gaidām, lai pilnam izveidotos tā apziņa, ka kultūra nav vaļasprieks, ka kultūra nav lieka greznība, bet kultūra ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tā neatkarīgai tautai ir pati tās dzīvības elpa. Mēs nevaram domāt par kultūru kā kaut ko tādu, pie kā ķersimies kādreiz, kad būsim visu citu nokārtojuši. Kultūra nav kaut kas, ko darīsim aiz gara laika, kad būsim visu citu padarījuši.
Kultūra ir neatdalāma daļa no civilizētas valsts un kā tādai tai jāsaņem atbalsts valstiskā mērogā, bet, protams, rodas jautājums, kā to vislabāk darīt. Latvijas Kultūras fonds ir spēlējis ļoti nozīmīgu lomu, un ļoti daudzās demokrātiskās valstīs tieši šis formāts ir atļāvis paredzēt un garantēt pietiekamus līdzekļus gan mākslas, gan zinātnes, gan dažādu kultūras pasākumu atbalstam, tajā pašā laikā nepakļaujot tos politiskam diktātam, nepakļaujot tos politiskai konjunktūrai, iegribām un spiedienam.
Divas dažādas lietas: atbalsts no vienas puses un pilnīga brīvība – no otras. Un atbalsts kamdēļ? Ne tikai, kā jau teicu, kultūrai kā valsts prestiža nodrošinātājai, kā tas bijis totalitārā padomju režīmā, kā tas ir bijis ilgus gadsimtus Eiropas monarhijās. Nākotnē mums ir jādomā par kultūru kā daļu no modernās aprites, kultūra ir daudzdimensionāla, ieskaitot tās komerciālo, tās saimniecisko aspektu, ieskaitot arī tādus apstākļus, ka kultūra var būt prece un ienākumu avots ne tikai pašam indivīdam – kultūras objekta radītājam-, bet arī visai nācijai un valstij.
Interesanti, ka Amerikas Savienotās Valstis, viena no bagātākajām zemēm pasaulē, tieši ar kultūras un intelektuālo produktu eksportu ieņem dominējošu vietu pasaules tirgos. Te, Eiropā, stāvot ar vārtiem vaļā, lai paplašinātu Eiropas Savienības dalībvalstu skaitu, norit diezgan asas debates par to, kādu mēs redzēsim kultūras un to produktu lomu šajā jaunajā Eiropā. Pašlaik ir vērojama ļoti nomācoša globalizācijas tendence, kur kultūrprece, masveidā ražota un ar ārkārtīgi spēcīgu reklāmu izplatīta, iekaro pasauli kā diezgan vājas kvalitātes grāmata, mūzika, filma vai kas cits. Tā dominē arvien vairāk pasaules valstu, un lēnām, tīri komerciālā konkurences veidā, izstumj no kultūrpreču tirgus vietējo produktu. Šim procesam nav tikai saimnieciskas sekas, tam ir arī garīgas sekas, tās ir sekas katrai nācijai savas garīgās sejas, savas nacionālās īpatnības saglabāšanā.
Latviešiem kā mazai tautai nākamā gadsimta sākums nāk ar izaicinājumu. Mēs pievienosimies Eiropai, mēs pievienosimies šai tautu kopībai, kur jau ir sava Acqui Comminutaire. Tas nozīmē vērtību un principu kopumu, par ko visi ir vienojušies, un kas ir iekļauts likumdošanā, ko garantē juridiska bāze. Mums, pievienojoties Eiropas Savienībai, būs jārespektē šis Acqui Comminutaire, un man šķiet, ka mums nav jāraizējas, jo šie pamatprincipi nevarētu mums nekādas grūtības radīt. Tie ir principi par demokrātiju, par izteiksmes brīvību, par pulcēšanās brīvību, par indivīda tiesībām, es domāju, mums nevienam pret tiem nebūtu ko iebilst. Bet šie principi neko nesaka par labu vai sliktu gaumi, par to, kas ir augstvērtīgs vai mazāk vērtīgs, tas paliek pašu ziņā.
Ja mēs vēlamies savu kultūru ar savu seju un līdzību, kaut ko, ko mēs varētu uzskatīt par mūsu dvēseles izpausmi, kaut ko tādu, ar ko mēs varētu doties Eiropā un pasaulē un teikt, lūk, te ir mūsu vizītkarte, mums ļoti intensīvi jādomā par to, kādu mēs, mēs paši, vēlamies savu kultūru veidot. Lai to veidotu, ir nepieciešams visas sabiedrības atbalsts, ir nepieciešams materiāls un morāls atbalsts. Es ļoti priecājos, ka tieši šādu atbalstu mūsu izcilākajiem zinātniekiem, kultūras darbiniekiem spēj sniegt kultūras fonds, es novēlu visiem kultūras darbiniekiem turpināt šo darbu ar uzņēmību savā laukā un tiem, kas nodarbojas ar kultūras atbalstīšanu, arvien labākas sekmes, piesaistot arvien jaunus līdzekļus latviskās kultūras atbalstīšanai.