Video: Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Augsti godātie represētie,
Augsti godātie klātesošie!
Šodien Latvijai ir valsts mēroga sēru diena, un tā ir sēru diena, kurā visa Latvija noliec galvas to nevainīgo upuru priekšā, kuri bez brīdinājuma, bez pamata, bez attaisnojuma tika brutāli izrauti no savas dzīves, no savām mājām, un necilvēcīgos apstākļos aizsūtīti tālā, ļoti smagā trimdā, no kuras ļoti daudzi tā arī neatgriezās, un citi atgriezās ar sabojātu veselību. Neskaitāmas ģimenes tika sarautas un saraustītas, neskaitāmi bērni palika bāreņi, neskaitāmas dzimtas ir tika iznīcinātas.
Ar šīm pirmajām deportācijām tika cirsts pirmais, taču ne pēdējais smagais robs Latvijas tautas dzīvajā miesā. Tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds pret Latvijas tautu. Starp izvestajiem mēs atrodam pārstāvētus tajā laikā dažādu tautību pārstāvjus, no tiem pāri par 85 % bija latviešu, tātad skaidri redzams, ka iznīcināšana bija tieši tēmēta pret latviešu tautu, taču tur bija arī ebreji, vācieši, citu tautu locekļi. Tas skāra visus Latvijas iedzīvotājus, un dažus proporcionāli vairāk nekā būtu sagaidāms pēc viņu skaita tobrīd Latvijā.
Šo noziegumu pret cilvēci mums ir jāatceras, mums ir jāgodina vēl dzīvie šo laiku pārdzīvotāji, un mums ir jāmāca saviem bērniem par to, kas notika, un kas ir visas mūsu tautas pārdzīvojumi, jo tas, ko pārdzīvoja toreiz uz Sibīriju aizvestie pieaugušie, vecie ļaudis, šodien vēl dzīvie tie, kas toreiz bija tikai bērni – tās nav tikai viņu ciešanas, tas nav tikai viņu pārdzīvojums, tās ir visas mūsu kopējās sāpes un mūsu kopējās bēdas, un tāpēc mēs visi šodien sanākam kopā, atceramies šos traģiskos notikumus, noliecam galvas upuru priekšā, bet arī apņemamies, ka mēs tagad savā brīvā Latvijā gādāsim par to, lai tas vairs nekad neatkārtotos. Tas ir svarīgākais no tā, kas mums šajās dienās ir jāatceras un jāturpina tālāk – ne tikai atcerēties un parādīt līdzjūtību un godu tiem, kas ir tikuši vajāti un cietuši, ne tikai mācīt saviem bērniem par to, kas ir noticis, bet arī ieviest visas Eiropas kultūras mantojumā un apziņā to, kas ir latviešu tautas dzīves gājums un pārdzīvojumi, jo mums visiem tagad apvienotā Eiropā ir jāsaprot, ka esam viena saime.
Mēs vēlamies, lai citi katrā Eiropas vietā saprastu, ko esam pārdzīvojuši un kāpēc, un to mēs arī darām un skaidrojam, un darām to gan diplomātiskā līmenī, gan caur mākslas darbiem. Es priecājos, ka šodien tiks pirmo reizi atskaņoti un redzēti pasākumi un mākslas darbi, kas palīdz mums cilvēciski izskaidrot šīs ciešanas un pārdzīvojumus. Mums arī ir jāsaprot, ka citām tautām ir savas ciešanas un pārdzīvojumi, un mēs nedrīkstam aizmirst arī viņiem izrādīt solidaritāti un līdzjūtību par viņu ciešanām.
Būsim visi vienoti savā cilvēcīgumā, lai mēs varētu sagaidīt, ka citi izprot mūsu sāpes un ciešanas. Būsim mēs arī gatavi interesēties un saprast to, ko citas tautas ir cietušas un pārdzīvojušas. Tad mēs visi kopā varēsim veidot tādu Eiropu, kurā šādām lietām nekad nebūs vairs jāatkārtojas. Bet galvenokārt mums pašiem ir jāgādā par to, lai Latvija ir droša. Lai viņai būtu savas iespējas aizsargāties. Lai nekad vairs nebūtu tāda pazemojuma, ka mūsu pašu armijas ļaudīm ir jānoskatās, kā sveša armija ienāk un pārņem mūsu zemi. Mēs to nekad vairs negribam pieļaut. Mēs arī negribam pieļaut, ka mūsu vīri un zēni iet un karo zem svešām uniformām un krīt svešās kaujās. Tad, ja viņi kurp dosies, viņi dosies savās uniformās un zem sava Latvijas karoga, tieši tādēļ, ka mēs saprotam, ka tas Latvijas drošībai nāk par labu.
Galvenokārt mums ir jāatceras, ka tas viss ir noticis, lai iznīcinātu Latviju kā neatkarīgu valsti, visas ziņas un miņas par viņas eksistenci. Kādu mēs viņu tagad veidojam un pasaulei rādām, tas ir mūsu rokās. Ja mēs vēlamies, lai pasaule mūs ciena un respektē, tad sāksim ar pašu pirmo – sāksim ar cieņu un respektu paši pret sevi, paši pret savu valsti un paši pret savas valsts simboliem. Šajā dienā es vēlētos atgādināt, ka tas, kādēļ tik daudzi cieta, mira, bija Latvijas dēļ. Tagad katrs, kas zaimo neatkarīgo Latvijas valsti, katrs, kas zaimo neatkarīgās Latvijas valsts simbolus, zaimo visu tautu, zaimo mūsu vēsturi un zaimo visus tos, kas par viņu ir cietuši. Es atgādinu visiem – pašcieņa mums, iecietība, sapratne un saticība ir vienīgais, ar ko mēs varēsim uzcelt tādu valsti, kas stāvēs uz drošiem pamatiem un kam nedraudēs ienaidnieki ne no ārpuses, ne no iekšienes. Es novēlu visiem šajā sēru dienā pārdomāt to, kādi mēs esam un kādi mēs vēlamies kļūt.