Dārgie izsūtītie,
Dārgie represētie, viņu pēcnācēji un tuvinieki,
Augsti godātās Jūrmalas domes amatpersonas,
Augsti godātie klātesošie!
Šajā 25.martā kā katru gadu mēs noliecam galvas to cietušo priekšā, kas bez tiesas, bez apsūdzības, bez vainas tika aizrauti nakts vidū no savām mājām, no savām lauku sētām, un lieli un mazi, veci un jauni, slimi un veseli kā dzīvnieki sakrauti lopu vagonos un aizvesti nezināmā tālē, kur daudzi jau paredzami tika nolemti iznīcībai.
Latvija piedzīvoja veselu vilni, vienu pēc otra, šādu deportāciju, nemaz nerunājot par citām komunistiskā terora akcijām šo deportāciju starplaikā. 1949.gada 25.marta akcija, kas ilga vairākas dienas, bija lielākā un, paldies Dievam, arī pēdējā, taču deportācijās vien Latvija tika atņemti pāri par 100 tūkstošiem cilvēku, un tik mazai tautai tas ir ārkārtīgi liels procents. Deportācijas iekļāvās totalitārā režīma vispārējā politikā, kas savā vēlmē iebiedēt visas pakļautās tautas bija sasniedzis arī Latvijas zemi tad, kad tā tika okupēta 1940.gadā.
Bet, ja raugāmies kopumā visā Padomju Savienībā, tad 20 gados starp 1930. un 1950.gadu dažādas tautas kādās 150 un vairāk akcijās ir Padomju Savienības teritorijās tikušas deportētas, aptuveni 3,5 miljons cilvēku. Īsto skaitu mēs nezinām, un diez vai kaut kad zināsim precīzi, taču stādieties priekšā, ka 20 gadu laikā tika vardarbīgi pārvietots tikpat daudz iedzīvotāju, cik kopā ir Latvijai un Igaunijai šodien. Tas ir smags noziegums pret cilvēci, tas ir genocīds, un Latvijai šī 25.marta genocīda izpausme notika veselu gadu pēc tam, kad Padomju Savienība bija parakstījusi 1948.gada decembrī Apvienoto Nāciju konvenciju, kas skaidri definē, kas ir genocīds, un tomēr to vēl piekopa.
Daudzi gāja bojā šajās deportācijās, lielais vairums citu guva ļoti smagas traumas gan fiziskas, gan psihiskas. Ģimenes tika atšķirtas, veselas dzimtas šo deportāciju laikā ir izmirušas. Ir veseli pagasti Latvijā, kas no plaukstošām vietām veselu gadsimtu garumā kļuva tukši un pamesti. Piespiedu kolhozu radīšana vecināja arī sveštautiešu vardarbīgu iepludināšanu Latvijā, tātad šīs represijas bija saistītas arī ar Latvijas pārkrievošanas politiku.
Represētajiem nekas nevar atdot to, ko viņi ir zaudējuši, bet es gribētu viņiem teikt kā mierinājumu to, ka viņu ciešanas ir tādas, kuras mēs visi cienām, kuras mēs respektējam, par kurām mēs gādāsim, lai pasaule par tām zinātu, un lai par tām zinātu mūsu pašu Latvijas nākamās paaudzes. Lai par tām zinātu katrs bērns Latvijā, vienalga kādas tautības, jo atcerēsimies, ka starp aizvestajiem bija galvenokārt latvieši, bet arī daudzu citu tautu pārstāvji. Neaizmirsīsim, ka starp kolaborantiem, kas parakstīja izsūtīšanas pavēles, kas piedalījās transportēšanā, bija arī daudzi mūsu pašu bāleliņi un tautas locekļi. Mēs nevaram sodīt atsevišķas tautas, mums jāatceras, ka mēs sodām totalitāras varas un totalitāras ideoloģijas, kas neciena cilvēciskās vērtības, un it īpaši, kas neciena cilvēka dzīvības vērtību, kas neciena cilvēka brīvas izšķiršanās tiesības.
Mums gandarījums visiem ir tas, ka šī sistēma ir sabrukusi, tā ir iznīkusi, tā ir aizgājusi vēstures mēslainē, un es esmu pārliecināta, ka tā sistēma ir aizgājusi uz neatgriešanos. Bet vienmēr visapkārt mums draud vēl dažādas citas. Pasaulē redzam, ka lielus panākumus gūst arī dažāda veida radikāļi, ekstrēmistiskas kustības, kas pat mudina savus locekļus uz pašnāvību ar vienu vienīgu domu pēc iespējas iznīcināt citu cilvēku dzīvības. Mūsu pašu zemē ir daudz kas, par ko mums ir jābūt modriem.
Mēs esam atguvuši brīvību un neatkarību, mēs esam atguvuši drošību kā NATO alianses locekļi. Neviens mums nevarēs vairs uzbrukt, jo tas būs uzbrukums spēcīgākajai drošības aliansei pasaulē, un neviens to neuzdrošināsies darīt, bet mums pašiem ir jāgādā par to, lai mūsu zemē valdītu viens likums visiem, lai valdītu demokrātija, lai valdītu taisnība. Ieviest demokrātiju pēc ilgiem totalitārisma gadiem nemaz nav tik viegli. Ļoti daudziem izpratni par to, ko tas nozīmē, nemaz nav tik viegli iegūt. Ieviest brīvā tirgus apstākļus modernizētās globālās pasaules apstākļos, arīdzan nav viegls uzdevums. Te mums daudz darba vēl visiem stāv priekšā – gan tautai, gan pašvaldībām, gan valsts iestādēm, gan nevalstiskām organizācijām, gan visupirms izglītības sistēmai. Centīsimies izprast, kas notika, kā notika, kāpēc notika, centīsimies izprast, kas tas ir, kas sabiedrībā rada netaisnību, vai tas būtu bijis senos laikos vai šodien. Raudzīsimies ar modrību, lai apkārt mums nenotiek nekas tāds, kas rada netaisnību, vai tas būtu varas, vai ideoloģijas, vai kaut arī naudas vārdā. Raudzīsimies, lai varam dzīvot kā brīvi cilvēki brīvā valstī, kur katram indivīdam ir savs gods un cieņa, un sava vērtība, un raudzīsimies visi kopā, lai mēs tā dzīvotu un tā strādātu, lai par savu neatkarīgo valsti mēs varētu būt lepni. Dievs, svētī Latviju!