Godātie represētie,
Godātie viņu pēcnācēji,
Tuvinieki,
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs un valsts amatpersonas,
Godātie klātesošie!
25.martā Latvijai ir sēru diena, un šajā dienā ne tikvien mēs karogus apliekam ar sēru lenti, bet visi savās sirdīs un domās atceramies tos, kas šajā dienā netaisni tika represēti. Mēs noliecam galvu viņu piemiņas un viņu ciešanu priekšā, un apņemamies, ka atgādināsim no paaudzes uz paaudzi šo lielo netaisnību, kas Latvijas tautai tika izdarīta, un šīs ciešanas, kas tika daudziem nevainīgiem civiliedzīvotājiem bija jāpārdzīvo.
Šodien mēs 25.martu atzīmējam šeit, Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas tēla un pie mūžīgās uguns. Parasti piemiņas brīži šeit notiek 11.novembrī, kad atceramies varoņus, brīvības cīnītājus, kuri nolika savas dzīves un dzīvības par upuriem, lai taptu brīva Latvija. Un tajā dienā bieži vien Mātes Latvijas tēls raud gaužas asaras par saviem kritušajiem dēļiem. Šodien, 25.martā, šeit, Mātes Latvijas tēls, raud sniega asaras par saviem nevainīgiem cietušajiem civiliedzīvotājiem, un ir ļoti piemēroti, ka arī šeit, pie mūžīgās uguns, kas atceras varoņu upuri, mēs šodien pieminam arī visus tos, kas krita par upuri totalitārai, necilvēcīgai varai. Jau gadu iepriekš, pirms šiem 1949.gada notikumiem, kad tika izvērstas visplašākās represijas un plašākās no visām vairākām represijām, 1948.gada 9.decmebrī Apvienoto Nāciju organizācija bija jau pieņēmusi starptautiski saistošu konvenciju, kas skaidri savā definīcijā pastāstīja, kas ir noziegumi pret cilvēci un kas ir genocīds. Precīzi 2.pantā ir teikts, ka genocīds ir no tādām rīcībām, kur ļaužu grupas tiek padotas ļoti lielai varbūtībai par iznīcību, ka tiek darīts pāri viņu drošībai un veselībai, un viss tas tika darīts pret Latvijas tautu.
Mēs atceramies genocīdu pret Latvijas tautu un šeit, kad es saku Latvijas tauta, es gribu teikt, ka tur bija dažādu tautību locekļi, kaut 1949.gada 25.martā pāri par 90 % bija tieši latvieši. Liela daļa bija tieši lauku iedzīvotāju, un tā ir rūgta likteņa ironija, ka šie ļaudis tika apcietināti un aizvesti it kā par ekonomiskajiem pāridarījumiem šai jaunajai sociālistiskajai sistēmai, kur būtībā vēl labi ja 100 gadus atpakaļ viņu senči bija izkļuvuši no dzimtbūšanas verdzības, tikai dažas paaudzes bija spējušas pašas savu zemi ar sūri grūtu darbu apstrādāt un iekopt. Tā bija ironija, ja mazu lauciņu, uz kuriem Jūrmalā tika audzētas zemenes, īpašniekus nodēvēja par plantāciju īpašniekiem un ja tas viss tika izskaidrots kā nepieciešamība nostiprināt revolūcijas ieguvumus un izvērst Padomju Savienībā tik nepieciešamo kolektivizāciju un ekonomisko pārkārtošanos.
Ir skumji redzēt, ka vēl šodien ir pasaulē gudri un izglītoti cilvēki, kas pret šādām idejām un domām neizturas pietiekami kritiski. Mums ir darbs, kas tiek veikts, kas progresē, un kas mums jāturpina uz priekšu. Latvijas vēsturnieku komisija ir jau paguvusi kopā ar Valsts arhīviem un citiem darbiniekiem izstrādāt pilnīgu 1941.gadā deportācijās izvesto sarakstu. Viņu ir daudz vairāk nekā mēs sākotnēji domājām, tas ir nopietns dokumentācijas darbs, tas ir darbs nākotnei un vēsturei. Patlaban turpinās darbs pie tālāko represiju upuru apzināšanas, un mēs redzam, ka viņu bija ļoti daudz, ka viņu kopā bija pāri par 100 tūkstošiem. Tas viss ir jādokumentē pēc iespējas skaidri, ir jāturpina vākt atmiņas, precīzi datumi par to, kas kuru nosūdzēja, kas kuru aizveda, te nedrīkst kautrēties, vēstures priekšā ir jābūt skaidrībai un patiesībai.
Šajā sēru dienā es vēlētos represētos arī uzrunāt par tām sāpēm, kas ir pārdzīvojušajiem bijis jāizcieš, un to pazemojumu, kas viņiem vēl atgriežoties mājās, ir bijis daudz gadu garumā bijis jāizcieš, jo tā sistēma, kas viņus deportēja, uz mūžu viņus ierakstīja it kā nevēlamo ļaužu sarakstā. Un, mājās atgriežoties, diemžēl, viņi ne vienmēr ieguva sapratni un atbalstu no saviem līdzcilvēkiem, no saviem pašu tautiešiem.
Arī tā ir vēstures mācība, kas mums jāatceras. Tagad, kad dzīvojam brīvā valstī, neļausim sevi iebiedēt, neļausim sevi sašķelt, necelsim naidu viens pret otru, bet būsim drošsirdīgi, būsim principiāli un taisnīgi, un galvenokārt, būsim atvērti pret citiem, viņu ciešanām un viņu pārdzīvojumiem. Tiem, kas jūs pārdzīvojāt, nevar neviens atdot atpakaļ to, kas Jūsu mūža ir sabojāts un zaudēts, taču liels gandarījums Jums vajag būt tas, ka šī impērija, zem kuras jūs cietāt, jau sen ir sabrukusi, tās ideoloģija ir diskreditēta, un esam atkal mēs tur, kur viņi gribēja iznīcināt – mēs esam brīvā Latvijas valstī, mums ir savs karogs, mums ir sava zeme, un mums ir tagad spēja sevi aizstāvēt, kāda mums nebija ne 1939., ne 1940.gadā. Tā ir milzīga starpība.
Mums ir tagad brīva zeme, un mums ir tagad visas garantijas, ka šīs zemes brīvību mēs aizstāvēsim, jo, lūk, šie upuri, kurus pieminam 25.martā brīvā un neatkarīgā zemē, nebūtu notikuši. Viņi bija iespējami tāpēc, ka Latvija bija okupēta un ka sveši spēki šeit bija pārņēmuši valdīšanu. Tādēļ starp mūsu pienākumiem pirmais vienmēr paliek sargāt savu zemi, tās neatkarību un drošību, un otrais – atcerēties visu, kas noticis, to izprast un nodot tālāk nākamajām audzēm, lai palīdzētu viņām saprast, kas ir cilvēcība, kas necilvēcība, to, kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams, un to, kas nekad, zem nekāda attaisnojuma, un nekāda principa vai ideoloģijas nedrīkst atkārtoties. Un beidzot, šajā dienā atcerēsimies arī, ka tagad, kad esam brīvā un neatkarīgā valstī, mūsu nākotne tagad ir mūsu rokās. Būsim lepni uz šo valsti, ko esam tagad atguvuši, un centīsimies visi dzīvot savu dzīvi tā, lai tā būtu mūsu nācijai par godu. Dievs, svētī, Latviju!