Ekselences, ārzemju delegāti, dāmas un kungi!
Es priecājos jūs sveikt kampaņas “Eiropa - kopīgs mantojums” noslēguma ceremonijā, un man ir divkāršs prieks, ka šis pasākums notiek mūsu valstī, mūsu valsts galvaspilsētā. Eiropa arvien vairāk sevi sāk apzināties kā vienu veselumu, un eiropeiskā identitāte sāk kļūt par realitāti. Eiropas kopīgā kultūra ir viena no šīs identitātes šķautnēm. Tieši caur kultūru Latvija vislabāk apzinās savu piederību Eiropai. Atjaunojot savu neatkarību, Latvija iestājās daudzās starptautiskās organizācijās. Eiropas kultūras konvencija bija pirmais Eiropas Padomes līgums, kam Latvija pievienojās, vēl būdama Eiropas Padomes viesa statusā.
Kultūra ir nacionāls un reizē pārnacionāls jēdziens. Eiropa var lepoties ar tās tautu atšķirīgajām nacionālajām kultūrām. Tai pašā laikā katra no šīm kultūrām sevī nes arī pārnacionālas – bieži daudzām tautām kopējas - vērtības. Tas ir Eiropas spēks un Eiropas bagātība. Eiropa savā vēsturē ir gan radījusi un uzkrājusi, gan arī ik pa laikam iznīcinājusi savas kultūras mantojumu karos, konfliktos un revolūcijās.
Arī nesenā Latvijas vēsturē, pasaules karu liesmās un zem svešu okupāciju varām, bojā ir gājuši simtiem tūkstoši cilvēku, neatgriežami iznīcinātas daudzas kultūras vērtības. Visas Eiropas uzdevums ir nekad neko tādu vairs nepieļaut. Pēdējā desmitgade liecina, ka Eiropas humānisma gadsimtu tradīcijas dažkārt vēl nespēj nostāvēt pretim cilvēkiem naidīgas ideoloģijas izraisītai agresijai. Tas ir atgādinājums visiem, - ja starp humānisma idejām un ikdienas apziņu attālums kļūst pārāk liels, to itin viegli var sākt aizpildīt vardarbība un asins izliešana.
Kultūra savā dziļākajā nozīmē ir saistīta ar domu par saudzēšanu, izkopšanu, izaugsmi, bet arī atlasi un selekciju. Kultūras mantojums ir bagātību kopums, kas vispirms ir jāapzina, lai katra paaudze no jauna spētu to apgūt un pārmantot. Kultūras vērtības dzīvo tā, kā tās tiek iekļautas pilnvērtīgā kultūras apritē. Te kultūra pārsedzas ar izglītību, jo tikai audzināšana un izglītošana spēj uzturēt civilizāciju.
Kultūras un izglītības pieejamība ir diezgan labs rādītājs, kas parāda demokrātijas attīstības pakāpi. Tikai plaša un pieejama izglītība var garantēt sabiedrības attīstību visās jomās, tostarp arī kultūrā.
Sabiedrība riskē pati sevi apzagt, ja nav iespēju attīstīt savus talantus katram apdāvinātam tās loceklim. Arī kultūras mantojums nedrīkst būt ekskluzīva joma kādas nelielas ļaužu grupas baudai. Tam jābūt pieejamam katram, kas to spēj un grib uzņemt.
Kultūras mantojums mums arī uzliek svēto pienākumu - rūpēties par tā saglabāšanu un atjaunošanu, lai mēs, savukārt, spētu to nodot nākamajām audzēm. Šis uzdevums ir pietiekami plašs, apjomīgs un svarīgs, lai tas prasītu gan valstisko, gan starptautisko struktūru palīdzību. Un visbeidzot - kultūras pārmantojamība ir tas, kas atļauj uz kultūras mantojuma bāzes vienmēr radīt ko jaunu, vēl nebijušu. Viss, kas reiz bijis jauns, gadiem ejot, arī kļūst par kumulatīvi uzkrātā kultūras mantojuma sastāvdaļu.
Latvija ir vēl relatīvi jauna kā neatkarīga valsts - nupat mēs atzīmējām tās 82.dzimšanas dienu. Tomēr kultūras procesos, kas ir skāruši visu Eiropu, Latvijas teritorija un tās iedzīvotāji ir ņēmuši dalību garā vēstures gaitā. Visi tie ir atstājuši savas pēdas mūsu tautas gara dzīvē, un daudzi no tiem ir atstājuši arī taustāmas liecības un kultūras pieminekļus mūsu zemē. Mums ir bagātīgi arheoloģiskie depozīti no akmens laikmeta nometnēm, kas ir četrarpus tūkstošu gadu veci. Mums ir liecības par senseniem tirdzniecības sakariem ar Romas Impēriju un ar arābu zemēm.
Latvija bija Eiropā tad, kad Kurzemes hercoga Jēkaba lini un citas manufaktūrās ražotās preces ceļoja uz citu valstu tirgiem, bet viņa kuģi, līdzīgi citu Eiropas valstu kuģiem, devās uz Āfrikas un Amerikas krastiem.
Kultūras mantojums uzkrājas kārtu kārtām pa vēsturiskiem slāņiem, gluži kā nogulas jūras vai ezera dibenā. Kultūras mantojums arī izplešas koncentriskos lokos, gluži kā gadu gredzeni zaļojoša koka stumbrā.
Latvijas vidē un ainavā visur ir saskatāmas vēstures atstātās pēdas.
Par viduslaiku baltu un līvu ciltīm un to valdniekiem vēl šodien liecina senie pilskalni, kaut pašas koka pilis jau sen kā nodedzinātas un iznīcinātas. No bruņinieku iekarošanas laikiem mums ir palikusi kristīgā ticība un seno ordeņa vai bīskapijas mūra piļu drupas.
Reformācija un kontrreformācija ir iespaidojusi Latvijas teritorijai pāri gājušos karus un konfliktus. Šīs kustības ir veidojušas mūsu zemes reliģiskās konfesijas un tās ir arī palīdzējušas likt pamatus tautas vispārējai izglītībai, jau sākot ar 17. gadsimtu. Daudzās baroka perioda Latvijas baznīcās vērojama vietējo tautas meistaru spēja pārņemt un pielāgot Eiropas kultūras idejas un jauninājumus, kā arī sastrādāties ar izciliem speciālistiem no daudzām tālām zemēm.
Tam visam līdztekus Latvijā ir saglabājies viens no visā Eiropā visbagātākajiem mantojumiem tautas tradīciju jomā. Mūsu tautas tērpu jostās ieaustie ģeometriskie ornamenti ir tik sarežģīti, ka dažs labs satur sevī simtiem tūkstošu baitu informācijas. Daudzi no tiem ir pārcelti datoriem pieejamā formā un gaida arvien jaunus pētniekus, kas tos analizētu un pētītu. Dainas, mūsu tautas dziesmas, veido visā pasaulē unikālu mutvārdu literatūras pieminekli. Mums ir pierakstīti, publicēti un datoriem pieejami simtiem tūkstošu mutvārdu liriskās dzejas tekstu no tā variantu miljona, kas glabājas arhīvu materiālos.
Dainu korpuss atspoguļo senās zemnieku dzīves materiālos apstākļus, dzīves ziņu un garīgo pasauli. Tur redzam mikrokosmu – katra cilvēka mūža gaitu no šūpuļa līdz kapam, un sabiedrību, kas indivīdu pavada šajā gaitā. Tur redzam arī makrokosmu – arhaisko izpratni par Visumu, pār kuru valda dievi un augstākie spēki. Daba un cilvēce tur parādās stingrā atbilstībā un paralēlismā, jo tradicionālas sabiedrības galvenais mērķis bija cilvēkam dzīvot harmoniskā saskaņā ar dabu.
Dainu poētiskā izteiksme seko tradīcijās stingri noteiktām, ļoti sarežģītām likumībām, tai pašā laikā atstājot vietu arī katra tautas dzejnieka radošai izdomai un oriģinalitātei. Pie Eiropas kultūras augstākajiem sasniegumiem pieder gadsimtu garumā veidojušies ideāli par indivīda vērtību, par cilvēka tiesībām, par demokrātiju. Demokrātiska Eiropa ir kultūras Eiropas kulminācija. Demokrātijas attīstības ceļš un kulturālas attīstības ceļš tagad iet roku rokā, jo iespēja brīvi radīt un brīvi izteikties pieder pie cilvēka pamatbrīvībām.
Es pateicos par paveikto darbu visām starptautiskajām organizācijām, visu Eiropas valstu institūcijām, kas nodarbojas ar kultūras mantojumu. Tas ir liels un svētīgs darbs, kurā savu artavu dod arī Latvija. Es gribu novēlēt, lai šis kopīgais darbs ietu plašumā un dziļumā, nesot augļus gan katrai atsevišķai valstij, gan mūsu kontinentam kopumā!
Mēs visi nākam un aizejam, šajā pasaulē atstājot savus darbus un savas domas, ko manto nākamā paaudze. Ir svarīgi nepārtraukt garo pārmantojamības ķēdi. Mēs esam bagāti ar savu kultūras mantojumu. Gādāsim, lai tās audzes, kas nāks pēc mums, būtu vēl bagātākas!