Mīļo Māri,
Cienītie izdevēji,
Gunār,
fotogrāfi,
Ekselences un dārgie līdzgaitnieki,
Viesi,
Es jūtos ļoti aizkustināta par šo darbu, ko Māris ir uzrakstījis, jo viņš ir centies šķetināt pavedienu dzīvei, ar kuru viņš zināmu laika posmu ir saskāries.
Biogrāfijas jau tagad mēdz rakstīt rokzvaigznes, popzvaigznes 18 gadu vecumā, un tad rakstītājam varbūt ir pagrūti izgudrot, kas tur būtu atstāstāms. Tad, kad grāmatas varonis tuvojas daudz cienījamākai dzimšanas dienai, tad jau ir zināms laika posms, uz kuru atskatīties, materiālu netrūkst, taču tieši materiāla pārbagātība arī ir izaicinājums, jo ne vienam vien latvietim ir tāds dzīves ceļa nostaigātais raibums un dažādība. Tas, es domāju, arī autoram rada pamatīgu izaicinājumu.
Varētu teikt, ka te ir divi gali pavedienam, kuram pa vidu ir liels dziju kamols, un tikvien autoram ir droša vieta, ka sākumā ir zīdainis, kurš piedzimis vecākiem, tik daudz nu būtu skaidrs, un beigās ir Valsts prezidents. Bet, kas ir noticis pa vidu un kā šos pavedienus savīt kopā – autoram ir izaicinājums, kur likt akcentus, ko tur pasvītrot. Te nu, man šķiet, ir šis dialogs starp grāmatas autoru un rakstītāju, atspoguļots ir ne tikai pats cilvēks, par kuru raksta, bet lielā mērā arī pats rakstītājs. Tas lielā mērā ir viņa devums.
Savā laikā, aktīvi rosoties zinātniskā vidē Kanādā, mani kolēģi bija pamanījuši, ka es pa visu zemi un pasauli braukājot saistībā ar Kanādas zinātni un dažādām organizācijām, ievērojamu laiku pavadu arī latviešu sabiedrībā, vai nu vadot stundas latviešu skolā, vai nu vasaras brīvlaikos, braucot uz kādām nometnēm un brīvā laikā gatavojot lekcijas par teātri, atraujot laiku no tā, kas man būtu jādara savā akadēmiskajā dzīvē. Tad nu dažreiz viņi man tā pieklājīgi apjautājās – ko tu ar tiem latviešiem tā pinies, kas tā tev par lietu? Tad es viņiem pastāstīju, ka ar tiem latviešiem es jūtos bagātināta un ka es tur sastopu ārkārtīgi interesantus cilvēkus, un visu cieņu maniem Kanādas kolēģiem, ar kuriem ilgus gadus esmu kopā strādājusi plecu pie pleca, bet, lūk, te bija citi ļaudis ar citu dvēseli un citu mentalitāti, kas man arī bija dārga. Interesanti, ka to viņi saprata, ka savas zemes ļaudis, tās kultūras un valodas nesēji ir kaut kas, kas cilvēkam ir dārgs un tuvs.
Tad man atkal citi ļaudis ir kādreiz vaicājuši – Vaira, ko tu ar tiem dzejniekiem un māksliniekiem tur ņemies, kas tev kā zinātniecei tur ir kopīgs? Viņi bija pamanījuši, ka mēs ar vīru tiekamies ar dzejniekiem un māksliniekiem, kas iebrauc no Latvijas? Tad es teicu, ka, jā, viņiem ir kaut kas īpašs, kaut kas pilnīgi citāds, un saskarsmē ar viņiem es jūtos bezgala bagātināta. Es vēl tagad atceros to pirmo reizi, kad Māris bija atbraucis uz Monreālu, un mēs viņu aizvedām uz manu Monreālas universitāti. Mazā mazajā kabinetiņā vispār nebija vietas, mēs aizgājām uz to laboratoriju, kur arī bija maz vietas, tā bija piestūķēta līdz pat griestiem ar dokumentiem un grāmatām. Mēs viņu nosēdinājām pie lielā galda, kur parasti strādāja pētniecības asistenti un izklājām priekšā tautasdziesmu izdrukas no kompjūtera, pastāstījām, ko mēs darām. Un, kas mani ārkārtīgi iepriecināja, bija tas, ka gan Māris, gan Pauls Dambis šeit saskatīja viņiem kā citas pasaules cilvēkiem arī kaut ko vērtīgu un interesantu. Tā, man šķiet, ir viena no tām tēmām, kas vijas cauri grāmatai – šī savstarpējā bagātināšanās starp ļaudīm, kas it kā a priori nebūtu sagaidāma.
Ja man pašai būtu jāskatās atpakaļ uz savu dzīvi, tad, jā, blakus šiem izaicinājumiem, nepieciešamībai cīnīties par savām tiesībām kā bērnam, kā cilvēkam, cīnīties, lai aizstāvētu tās tautu, tās godu, vēlāk savu valsti. Blakus šim cīņas momentam man vienmēr bijis svarīgs šis dialoga moments, šī savstarpējā bagātināšanās. Es redzu šajā zālē sejas, ar kurām man ir bijis tas prieks un gods kādu savu dzīves posmu nostaigāt. Ar katru no viņiem esmu tikusies, kaut ko guvusi, esmu kļuvusi no viņiem bagātāka. Man tā lielā laime ir bijusi, ka man tagad kā Latvijas prezidentei ir iespējams šīs abas tuvās lietas savā darbā apvienot – aizstāvēt Latviju, tās tiesības, taisnību, Latvijas godu, bet arī būt bagātinātai ar visiem šiem kontaktiem ar Latvijas ļaudīm. Es mīlu savu zemi, savu valsti un visus tās cilvēkus. Tas, man šķiet, ir tas vadmotīvs, kas ir gājis manam mūžam cauri, tas ir tas vadmotīvs, kas man palīdz šajā darbā strādāt, un tas ir tas, kas mani kā cilvēku dara bagātu. Paldies, Māri, par šo ieguldīto darbu, paldies visiem, kas man ir bijuši blakus!