Dāmas un kungi,
Esmu priecīga par iespēju būt kopā ar Jums un dalīties pārdomām par Eiropas tālākvirzību. Šodien mēs neapšaubāmi esam sarežģītā situācijā. Referendumu rezultāti Francijā un Nīderlandē ir radījuši stāvokli, kuru daudzi sauc par krīzi. Un šo krīzi vēl vairāk padziļinājuši pēdējās Eiropadomes rezultāti jeb, pareizāk sakot, rezultātu trūkums, proti, nespēja vienoties par finansu perspektīvu 2007- 2013.gadam.
Ir ārkārtīgi svarīgi, kā Eiropas Savienība reaģēs uz šo krīzes situāciju. Skaidrs ir viens – šī krīze nekādā ziņā nedrīkstētu mums likt ļauties populistiskām debatēm, kas apšauba paša Eiropas integrācijas procesa būtību kā tādu. Jo Eiropas integrācijas procesam kā tādam nav pieņemamas alternatīvas, to ir uzskatāmi pierādījusi mūsu kontinenta traģēdiju pārpilnā vēsture. Eiropas integrācija ir devusi eiropiešiem vairāk nekā pusgadsimtu miera, drošības un stabilitātes. Un tas ir vēl līdz šim nebijis sasniegums mūsu kontinenta vēsturē, kura nozīme nav pārvērtējama.
Pārejošas grūtības nekādā ziņā nedrīkstētu aizēnot vai pat likt aizmirst šo faktu.Totalitārisma un komunisma sabrukums Viduseiropā un Austrumeiropā, neatkarību un pilnīgu politisku suverenitāti atguvušo šī reģiona valstu pūliņi un panākumi radikāli pārkārtojot savas ekonomikas, atjaunojot demokrātiju un tiesiskumu savās valstīs, darīja iespējamu vēsturisko Eiropas savienības paplašināšanos, mūsu kontinentam pārvarot pusgadsimtu ilgušo piespiedu sašķeltību. Arī tas ir bezprecedenta vēsturisks sasniegums.
Mums Latvijā vēl labā atmiņā daudz kas no tā, ko daudzi Rietumeiropā jau paspējuši aizmirst: karš un tam sekojoša pusgadsimtu ilga okupācija, totalitārisms, brīvības un demokrātijas trūkums, cenzūra un pulcēšanās liegums. Tādēļ mums ir īpaši svarīgas vērtības, kas ir pamatā Eiropas Savienībai. Mēs ļoti labi saprotam, ko nozīmē šīs vērtības, mums tas bija liegts veselus 50 gadus. Mēs pārāk labi zinām, kas ir iespējamā alternatīva eiropeiskai attīstībai.
Tieši tādēļ mēs esam dziļi pārliecināti, ka nākotne ir vienotā Eiropā un Eiropā, kura ir daudz vairāk nekā tikai kopējs tirgus. Šodien, kad daudziem šķiet, ka Eiropa atkal ir attīstības krustcelēs, ir svarīgi atcerēties, ka Eiropas Savienībai no pašiem tās pirmsākumiem ir piemitusi apziņa, ka tā nav tikai saimnieciska, politiska un tiesiska kopiena, bet gan vērtību kopiena.
Jau pirmajā Eiropas integratīvajā līgumā, ar kuru 1951.gada 18.aprīlī tika nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, dalībvalstis apstiprināja savu apņēmību “to substitute for age old rivalries the merging of their essential interests; to create, by establishing an economic community, the basis for a broader and deeper community among peoples long divided by bloody conflicts; and to lay the foundations for institutions which will give direction to a destiny henceforward shared”.
Jaunās Eiropas Konstitūcijas 1.pants satur izvērstu atsauci uz vērtībām, kuras ir kopējas Eiropas Savienības dalībvalstīm: Respekts pret cilvēka cieņu, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiska valsts un cilvēktiesību un pie minoritātēm piederošu personu tiesību ievērošana. Dalībvalstu sabiedrības raksturo: plurālisms, nediskriminācija, tolerance, tiesiskums, solidaritāte un sieviešu un vīriešu vienlīdzība. Kopējas vērtības ir vienmēr bijušas Eiropas integrācijas procesa panākumu pamatā. Eiropas Konstitūcija ir nopietns mēģinājums dot pamatu integrētai Eiropai vienlaikus mēģinot Eiropas institūcijas veidot tā, lai tās ES darītu efektīvu rīcībspējīgu un vienotu.
Eiropa ir izvirzījusi sev ambiciozus ārpolitiskus un iekšējās attīstības mērķus. Šādu mērķu vēlamību šķiet nenoliedz neviens. Bet lai tos sasniegtu, nepieciešama kā vairota ārpolitiska rīcībspēja, tā arī lielāka iekšēja transparence un institūciju darbības efektivitāte. Šādu attīstības perspektīvu dotu Konstitūcija. Eiropas Konstitūcija iezīmētu būtisku progresu vairākos nozīmīgos jautājumos, kuri līdz šim tika uzlūkoti par problemātiskiem. Tā nosaka daudz skaidrāku kompetenču sadali, paredz Eiropai kopēju ārlietu ministru un diplomātisku dienestu, lielāku iesaisti Eiropas procesos iegūst nacionālie parlamenti.
Tas viss ļautu rast efektīvākas atbildes uz tādām visu eiropiešu kopējām bažām kā terorisms, nelegāla imigrācija, cilvēku tirdzniecība, organizētā noziedzība, narkotikas un apkārtējās vides piesārņojums, globālas dabas katastrofas . Šīs atbildes rodamas vienīgi darbojoties kopā, kā ES iekšienē, tā arī aktīvi iesaistot mūsu partnerus. Nevienu no šīm problēmām neviena valsts, lai cik liela un dižena tā arī nebūtu, nevar atrisināt vienatnē.
Tas nozīmē, ka nav iespējams balsot par Eiropu un pret Konstitūciju. Taču tieši šādai ilūzijai ļāvušies daudzi no tiem, kas balsojuši un aģitējuši par „Nē”. Ir svarīgi saprast, ka Eiropu nevar vainot visās lietās, kas neizdodas. Taču balsojumi rāda, ka diemžēl tas ir noticis. Referendumu balsojumos īpaši satraucoši ir tas, ka „Nē” balsojis liels skaits jaunu vēlētāju, kas ir pirmo reizi Eiropas vēsturē. Tas ir skumji, jo jaunie vēlētāji līdz šim vienmēr bija iestājušies par integrāciju, par atvērtību un modernizāciju. Katrā ziņā tas pierāda, ka ir ļoti svarīgi turpināt skaidrot Eiropas projektu visplašākā iespējamā vēsturiskā un nākotnes perspektīvā.
Neapšaubāmi, Konstitūcijas ratifikācija ir ikvienas dalībvalsts suverēns lēmums. Šajā kontekstā Eiropadomes pieņemtais lēmums ieturēt gadu ilgu pauzi, cerams, ļaus rast vispareizākos risinājumus, vienlaikus dodot iespēju labāk izskaidrot Eiropas pilsoņiem , ko tad īsti nozīmē Eiropas Konstitūcija un kāda tad ir tās loma Eiropas nākotnei
Ir ļoti svarīgi , ka desmit no 25 dalībvalstīm Konstitūciju ir ratificējušas, tai skaitā Latvija un Itālija un abas ar lielu balsu vairākumu. Arī to nekādā ziņā nedrīkstētu ignorēt. Par pozitīvu signālu šajā visnotaļ skumjajā kontekstā būtu varējusi kļūt vienošanās par finansu perspektīvu 2007.-2013.gadam. Pēdējās Eiropadomes laikā diemžēl to panākt neizdevās, kaut arī kompromiss bija ļoti tuvu.
Taču ES ne reizi vien ir pierādījusi savu spēju efektīvi pārvarēt krīzes un mēs esam pārliecināti, ka arī šoreiz tas notiks tieši tāpat. Ļoti svarīgi ir arī, lai īslaicīgas neveiksmes neapturētu jau uzsāktus procesus. Katrā ziņā, mūsuprāt, nedrīkstētu pārskatīt jau panāktas vienošanās attiecībā uz integrācijas procesu paplašināšanos. Tāpat arī ņemot vērā ilglaicīgu attīstības stratēģiju, nebūtu tālredzīgi liegt eirointegrācijas perspektīvu valstīm, kuras ir pielikušas ne mazumu pūliņu, reformējot savas ekonomikas, veidojot demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības lielā mērā šīs eirointegrācijas perspektīvas vārdā. Nākotnes perspektīvu zaudējuma sekas varētu būt ārkārtīgi nevēlamas un tālejošas. Nerunājot par to, ka tā bez šaubām būtu liela vēsturiska netaisnība.
Ir apritējis gads, kopš vēsturiskās Eiropas Savienības paplašināšanās. Baltijas jūras piekraste ir reģions, kur pozitīvās izmaiņas ir saskatāmas visuzskatāmāk. Baltijas jūras telpa ir kļuvusi par reģionu ar vienu no visstraujākajiem saimnieciskās izaugsmes tempiem. Jaunās dalībvalstis ļoti īsā laikā ir guvušas ievērojamus sasniegumus savā saimnieciskajā un sociālajā attīstībā.
Taču vēl ir garš ceļš ejams, jo jaunās dalībvalstis vairākos aspektos vēl krietni atpaliek no vecajām dalībvalstīm. Viens no lielākajiem nākamo gadu izaicinājumiem ES ir novērst lielās atšķirības, kādas šobrīd ir starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm. ES rīcībā ir nenoliedzami iedarbīgi mehānismi, lai novērstu reģionālās atšķirības, kas jau ir pierādījuši savu efektivitāti, rosinot ekonomiskās aktivitātes un paaugstinot dzīves standartu kādreiz jaunajās dalībvalstīs kā Portugāle, Īrija, Spānija un Grieķija.
Par Latvijas situāciju šai svarīgajā kontekstā varu droši apgalvot, ka mūsu tautai ir augsta motivācija un augsti darba ētikas standarti, kuri pēdējo gadu laikā ir devuši teicamus rezultātus gan demokrātisko institūciju nostiprināšanā, gan augstu ekonomiskās attīstības tempu izpausmē. Mūsu attīstība līdz šim nav bijusi balstīta uz no Eiropas saņemamiem strukturālajiem fondiem. Mēs darījām paši, mēs reformējām, modernizējām. Trīs pēdējo gadu laikā mūsu vidējais ekonomiskās izaugsmes temps ir sasniedzis aptuveni 7,5% gadā. Pagājušajā gadā tas sasniedza 8.5 %. Tas apliecina mūsu kā stingros nodomus, tā arī reālas iespējas panākt attīstītākās ES valstis un paveikt to iespējami īsā laikā.
Par spīti grūtībām mēs optimistiski raugāmies nākotnē. Jo mēs esam pārliecināti - ar Eiropas vēsturisko apvienošanos, pārvarot tās mākslīgo sašķeltību, sapnis par vienotu Eiropu spēs rast savu piepildījumu. Mēs esam gatavi nākt ar savu pienesumu un savu ieguldījumu, lai kopā ar Itāliju un viesiem citiem mūsu partneriem celtu un veidotu Eiropu kā mūsu kopīgās mājas.