Patriotisms mūsdienu Eiropā: mainīgais un paliekošais
Godātā izdevniecības vadība,
Ļoti cienītā Vītols-Dixon kundze,
Dārgie florencieši!
Esmu pagodināta Jūs uzrunāt Florences pilsētai tik vēsturiskā vietā – Palazzio Vecchio pilī, kuras mūri stāsta par florenciešu lomu vēstures gaitās un, ja spētu, varētu pastāstīt par daudzu personību lomu šīs vēstures veidošanā.
Grāmata, kuras atklāšanā šodien piedalāmies, arī ietver sevī plašāku stāstu – tie ir manas valsts Latvijas soļi sarežģītajā 20.gadsimtā un šī gadsimta sākumā. Mana valsts ir dzimusi pirms turpat 90 gadiem, tā ir tikusi divu totalitāru režīmu dragāta, un tomēr atdzimusi, lai šī gadsimta sākumā jau kļūtu par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībnieci. Arī tā meitene, kas tiek minēta grāmatas sākumā, ir piedzīvojusi neatkarīgu Latviju pirms II Pasaules kara, kara briesmas, badu un pārbaudījumu vispārcilvēciskām vērtībām, trimdas slāpes pēc visa dzimtā un degsmi kalpot mūžīgās cerības piepildījumam – brīvai valstij. Šie divi stāsti savijas vienā veselā – kādas dzīves, kādas valsts skrējienā (il percorso di una Vita), un es mēģināšu šovakar tam sniegt savu perspektīvu.
Cilvēki nedzīvo un nedarbojas pašu izvēlētos apstākļos, bet gan pasaulē, kuru tie spēj ietekmēt tikai daļēji. Latvijā, tāpat kā citās Centrāleiropas valstīs nav iespējams runāt par kādu vienu, tipisku “politiskās karjeras” veidu - atšķirībā no tām Eiropas valstīm, kuras dzīvo demokrātiskā iekārtā jau kopš Otrā pasaules kara beigām. Mūsu valstīs vēstures gaita ļāva vai pat lika politikā iesaistīties cilvēkiem, kuri agrāk šādu iespēju netika nopietni apsvēruši un neloloja cerības, ka reiz varēs darboties demokrātiskā politikā paši savas valsts ietvarā.
Kā tas redzams šajā grāmatā, es ienācu politikā netradicionālā veidā. Visu dzīvi biju veltījusi akadēmiskai izaugsmei, ne politikai. Tā nebija tikai mana izvēle. Es uzaugu kā bēgle, mana valsts bija okupēta, un mītnes zemju politikā es nevēlējos iesaistīties. Taču vairāk kā pēc 50 gadiem, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas radās iespēja palīdzēt veidot jauno valsti. Kas ir tas dzenulis, kas liek atstāt viesmīlīgu mītnes zemi, ierastos apstākļus un fizisko komfortu? Kas liek iesaistīties valsts veidošanā? Iemesli var būt dažādi, bet viens ir īpaši redzams. Tas ir patriotisms, mīlestība pret savu zemi, apziņa, ka indivīdam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi pret sabiedrību. Tāpēc šovakar gribētu runāt par patriotisma lomu mūsdienās.
Pašaizliedzīga mīlestība uz savu tautu un zemi ir augstu vērtējama morāla īpašība. No otras puses, 20. gadsimta vēsture ir skaidri rādījusi, ka nacionālisms, savas kopienas izcelšana pāri citām, ir pat novedusi pie noziegumiem pret cilvēci. Kā atrast līdzsvaru starp piesaistes saglabāšanu savai zemei un neieslīgšanu pārējās pasaules ignorēšanā?
Atrodoties Florencē, īpaši jādomā par šīs pilsētas vēsturi, kura ir cieši saistīta ar republikānisma tradīciju. Šī tradīcija veido būtisku elementu Rietumu politikas izpratnē kopumā. Tieši Itālijas pilsētvalstīs pirmoreiz modernajā Eiropā parādījās izpratne par cilvēka īpašo saikni ar savu valsti – ka indivīda piederība kopienai sniedz tam īpašu brīvību un pašpiepildījumu, kuru nevar gūt nekur citur; kopiena piepilda ar saturu indivīda brīvību, tādēļ darbs tās labā un tās aizsardzība ir cilvēka pienākums.
Šodien šie pilsoniskā humānisma ideāli ir kļuvuši problemātiski. Pirmkārt, globalizācijas norises vājina cilvēka saikni ar noteiktu valsti un kopienu. Otrkārt, būtiskas kļuvušas vērtības un normas, kuras nav saistītas ar kādu konkrētu valsti vai kultūru, bet gan ar cilvēku sabiedrību kā tādu – kā cilvēktiesības vai priekšstati par universālu cilvēka cieņu (dignity).
Neskatoties uz to, patriotisms šodien nav zaudējis savu vērtību. Pilsonim un, jo īpaši, profesionālam politiķim joprojām ir jāspēj pacelties pāri savām individuālajām vai partejiskajām interesēm savas tautas un valsts labuma vārdā. Vienlaikus politiķim jāuzņemas ne tikai nacionāla, bet arī eiropeiska un globāla atbildība. Mēs šodien nevaram nostādīt sevi iepretim visai pārējai pasaulei vai izlikties, ka tās problēmas mūs neskar.
Eiropas Savienība, neskatoties uz savām daudzajām veiksmēm, joprojām no politiķiem prasa daudz politiskas drosmes un tālredzības. Jaunajās dalībvalstīs kopš paša jauno demokrātiju sākuma patriotisms nebija atraujams no skaidras orientācijas uz Eiropas Savienību, NATO un citām starptautiskajām struktūrām, kā arī tiem ideāliem, kuru vārdā šīs organizācijas darbojas. Mīlestība uz savu tautu te ir cieši saistījusies ar izpratni par izolētas attīstības neiespējamību. Tādējādi jauno ES dalībvalstu pieredzei var būt liela nozīme virzībā pie mūsdienīga, atvērta patriotisma.
Austrumeiropas valstu integrācija Eiropas Savienībā kļuva iespējama, pateicoties atvērtībai no senāko Rietumu demokrātiju puses. Tieši atrašanās Rietumeiropas “gravitācijas laukā” ir kalpojusi kā nozīmīgs stabilizējošs faktors to politiskajai un saimnieciskajai attīstībai.
Tādēļ Rietumeiropas pieredze ir nozīmīga patriotisma un politiskās atbildības izpratnei jaunajās dalībvalstīs. Totalitārie režīmi, kuri 20. gadsimta vidū apturēja Latvijas un citu valstu demokrātisko attīstību, bija nodarījuši būtisku kaitējumu ne tikai atsevišķo cilvēku dzīvēm. Tie būtiski iedragāja arī sabiedrības politisko apziņu un pašizpratni, iznīdējot pilsoniskos tikumus un ieradumus.
Raugoties no šīs perspektīvas, būtiska loma mūsu reģiona demokrātiskajā transformācijā ir bijusi tiem ļaudīm, kuri, būdami īsti savas dzimtenes patrioti, ir uzauguši citās valstīs, jo sākoties padomju okupācijai, bija spiesti doties bēgļu gaitās un pēc Otrā pasaules kara nonāca rietumu demokrātijās.
Nepieciešamība doties prom no savas dzimtenes padomju režīma agresijas un represiju rezultātā ir bijusi milzīga traģēdija daudziem cilvēkiem. Taču šī dubultā piederība ir arī resurss, kuru var izmantot gan demokrātiskā politiskajā dzīvē, gan citās sabiedriskās dzīves sfērās – kā ekonomikā un kultūrā. Vienlaikus šīs īpašās pieredzes izmantošana uzliek lielu atbildību, jo liek nepārtraukti analizēt tā vai cita “rietumu” modeļa piemērotību dzimtenes apstākļiem. Dziļi izjusts patriotisms un dzimtenes mīlestība vienmēr ir jāpapildina ar kritisku situācijas analīzi.
Kopumā, raugoties uz patriotismu mūsdienu Eiropā, ir jāsecina, ka t.s. “veco” un “jauno” dalībvalstu pieredze aizvien biežāk papildina viena otru kopīgas, eiropeiskas politiskās atbildības veidošanā. Patriotiska un atbildīga attieksme pret savu darbu no politiķa prasa ne tikai enerģiju, bet arī nezūdošu pacietību, izturību un paškritikas spēju. Tomēr kā galvenajam orientierim šajā darbā joprojām ir jākalpo tam, ko pirms sešiem gadsimtiem tik augstu vērtēja Itālijas pilsētvalstu republikāņi – mīlestībai uz savu dzimteni un savu tautu, kuras dāvātā uzticība ir jebkuras īstas politikas pamats.
Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā visi mūsu prieki un bēdas tiek atzīmēti pie Brīvības pieminekļa, uz kura iegravēti mūsu tautas grūtībās simtām reižu pārbaudīti vārdi: “Tēvzemei un Brīvībai”. Esmu pārliecināta, ka visos laikos un vietās šiem vārdiem ir sava dziļāka jēga, kuras piepildījums tomēr jāmeklē savā sirdī katram pašam.