Šovakar man ir skumji un priecīgi reizē, jo mēs esam pulcējušies, lai parādītu cilvēcību, savu gatavību palīdzēt, lai pastieptu roku savam līdzcilvēkam. Paldies Marijai un visiem māksliniekiem, kas bija gatavi mūs uz to mudināt un noorganizēt šo koncertu, paldies visiem klātesošajiem par līdzdalību, paldies visiem, kas pacels roku un piezvanīs, lai atbildētu uz šo uzsaukumu.
Mēs esam pulcējušies, lai parādītu savu solidaritāti pret līdzcilvēkiem ļoti tālā zemē, tālā vietā, lai atgādinātu, ka mums ir svarīga cilvēcība un cilvēka dzīvība. Tās ir vērtības, ko noliedz terorisms un ķīlnieku sagrābšana, kas uzskata, ka ir tādi mērķi, un īpaši, ja tie ir mani mērķi, manas grupas un ideoloģijas mērķi, kas ir tik svarīgi, ka citu cilvēku dzīvība nav nekā vērta tā priekšā. Mēs esam pulcējušies, lai noraidītu šādu attieksmi, lai atgādinātu, ka cilvēka vērtība ir augstāka par visu un ka nav tāda mērķa, lai cik cēls tas nebūtu, kas attaisno citu mierīgu civiliedzīvotāju dzīvību apdraudējumu vai tās ņemšanu vienkārši, lai kaut ko pateiktu vai pavēstītu.
Nav pieņemams, it īpaši bērnus, izmantot par vairogu savām vēlmēm un prasībām, ir gļēvi slēpties aiz mazu bērnu mugurām, ir gļēvi gan bērnus iesaistīt karā, gan bērnus iesaistīt politiskās manipulācijās. Bērniem pieder viņu bērnība, un pieaugušajiem ir viņu pienākums par to gādāt. Bērniem pieder arī dzīvība un nākotne, un pieaugušajiem ir pienākums par to gādāt. Mēs izsakām līdzjūtību mātēm, kuru bērni gāja bojā, un tuviniekiem – viņiem šis bērns pietrūks visa mūža garumā. Visa mūža garumā viņi atcerēsies – bērnam būtu bijis tagad 21 gads, tagad 30, visu mūžu viņiem sirds sāpēs. Taču bērni mirst arī pārtikušās un labklājības zemēs: spāņiem ir tāds teiciens – mums visu laiku nāves eņģelis stāv aiz kreisā pleca, un nekad nezinām, kurā brīdī viņš piesitīs mums uz pleca un aicinās sev līdz.
Mēs izsakām līdzjūtību visiem, kas ir zaudējuši savus tuviniekus, bet mums ir arī svēts pienākums – darīt visu, ko mēs varam, lai palīdzētu traģēdiju pārdzīvojušajiem, it īpaši bērniem, jo viņi ir piedzīvojuši ļoti smagu traumu, un viņiem būs grūti, ne tikai tāpēc, ka viņiem ir fiziskas rētas, bet tāpēc, ka viņiem ir arī dvēseles rētas, kas sāpēs visu mūžu. Šiem bērniem ir vajadzīga palīdzība, kaut vai lai tiktu pāri tam, ka viņi jutīsies vainīgi, ka ir palikuši dzīvi, bet citi gājuši bojā.
Mēs Latvijā esam gatavi viņiem palīdzēt. Paldies, ka Jūs visi atbalstāt šo domu, lai šiem bērniem un viņu tuviniekiem izdotos atkopties no pārdzīvotā, un saprast, ka pasaulē ir ļaunie un labie spēki, ir ļauni cilvēkiu, bet ir arī labi. Mums ir jāatceras atgādināt visiem un viens otram, ka mums par savu cilvēcību ir jācīnās, tā jāatbalsta. Izstiepsim roku savam līdzcilvēkam!