Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna preses konferencē par četriem prezidentūras darba gadiem
Dāmas un kungi,
Sveicu Jūs šajā jaukajā un saulainajā dienā, kad Latvijas Valsts prezidente kopā ar Jums vēlētos atskatīties uz šiem četriem darba gadiem, kas nupat jau tuvojas savam noslēgumam.
Es vēlētos sākt ar pateicību 7.Saeimai, kas savā gudrībā mani ievēlēja par prezidenti. Man šķiet, tas nebija slikts lēmums, esmu pārliecināta, ka Latvijai tas bija labs lēmums. Man ir bijis prieks un gods kalpot Latvijai šos gadus, un man ir bijis arī tiešām prieks sadarboties ar Saeimas deputātiem gan 7.Saeimā, kas mani ievēlēja, gan 8.Saeimā, kuras frakcijas nu jau vesela virkne ir bijušas tik laipnas, lai izteiktu atbalstu manai atkārtotai kandidatūrai. Varu apliecināt publiski, ka esmu apņēmības pilna strādāt vēl četrus gadus tikpat intensīvi un, ceru, tikpat izcili, kā to ir izdevies darīt iepriekš, jo es nekaunos no šī vārda “izcilība”. Manā audzināšanā tas ir bijis mērķis, ko cilvēks sev izvirza kā profesionālis, sava darba darītājs vienalga, vai tas būtu maiznieks, vai kurpnieks, vai profesors, vai prezidents. Es uzskatu, ka būtiski ir cilvēkam izvirzīt visaugstākos mērķus, visaugstākos iespējamos standartus un, protams, tad strādāt, cik vien ir viņa spēkos un cik apstākļi to atļauj, lai šos mērķus arī sasniegtu. Man šāda vēlme un šāda gatavība ir, un es pateicos 8.Saeimas locekļiem par man izteikto uzticību. Es ceru, ka viņi to pierādīs savā balsojumā un es ceru saņemt šo otru mandātu, jo darāmā ir tiešām ļoti daudz.
Par pagājušajiem četriem gadiem, ko varētu akcentēt un uzsvērt, kas ir panākts Latvijai kā valstij, kur man kā prezidentei ir bijis arī sava loma un sava līdzdalība un, jā, lietosim arī šo vārdu, kas Latvijā maz tiek lietots - vadības spējām - ko angļu valodā sauc par leadership. Tās ir spējas izvirzīt mērķus un uzstādīt virzienus, ne tikai akli un pasīvi tiem sekot.
Pēdējie četri gadi ir bijuši Latvijas vēsturē unikāli, tamdēļ es uzskatu, ka tā ir bijusi īpaša mana likteņa privilēģija, ka es šajā vēstures posmā varēju Latvijai kalpot kā Valsts prezidente. Kad stājos amatā 1999.gada vidū, Latvija bija sev izvirzījusi par mērķi sasniegt ārpolitisku integrēšanos brīvo, demokrātisko un pārtikušo valstu saimē, konkrēti to formulējot kā vēlmi iestāties ES un kļūt par NATO alianses dalībvalsti. 1999.gada vasarā, tikai pirms četriem gadiem, šis mērķis ne vienam vien šķita vēl stipri tāls, miglā tīts un dažam pat utopisks. Šaubas par Latvijas spējām to sasniegt bija dzirdamas itin bieži gan no ārvalstu politiķu, gan politologu, gan žurnālistu puses, bet tikpat bieži un tikpat skaidri arī no pašu latviešu puses. Pirms četriem gadiem nebūt tas nebija pats par sevi saprotams, ka mēs tik drīz tur notiksim. Tas bija izvirzīts kā tāls nākotnes mērķis, un tas bija labi, jo mums bija mērķis un virzība uz to, ko vēlamies sasniegt. To visu novērtēja ārvalstīs, un tas ir pats būtiskākais, kas palīdzēja Latvijai virzīties uz priekšu, veikt nepieciešamās reformas, pārveidot to turpinātā procesā, kas turpinās vēl šodien un turpināsies vēl ne tikai četrus gadus, bet nākotnē, kas mums stāv priekšā.
Es teiktu, ka tika panākts caurrāvums attieksmē ne tikai pret Latviju, bet visām kandidātvalstīm. Pirmais caurrāvums bija, ka Latvija tika nostādīta vienā līmenī ar citām kandidātvalstīm un mēs tikām vaļā no tās birkas, no etiķes, pēc kuras Latvija bija kā tāds bāra bērns, turpretim citas kandidātvalstis, kā piemēram, Igaunija izdarījušas it kā tīģerlēcienu uz priekšu, un mēs tā kā tāda aizšauta pīle vilkāmies Igaunijai aiz muguras. Tā bija smieklīga situācija, kas, protams, pat īsti neatbilda faktiem, bet tā nu tas bija iegājies, tā tika raksturota šī situācija. Bija varbūt arī tai savs pamats, jo zināmās jomās Latvija atpalika, piemēram, savā gatavībā ieguldīt pašai savā aizsardzībā. Latvija patiešām bēdīgi atpalika gan no savas kaimiņzemes Igaunijas, gan no savas kaimiņzemes Lietuvas.
Tiešam bija atstāta novārtā mūsu aizstāvība kā mūsu drošība, kā joma, kurai valsts pievērš uzmanību un iegulda līdzekļus, un pie tā bija jāstrādā nopietni, ja vēlējāmies iegūt šo drošības pārsegu, ko sniedz NATO alianse, un tāpat arī visās reformās, kas mums bija vajadzīgas, lai visas mūsu institūcijas atbilstu visaugstākajām prasībām, kas ir demokrātiskas sabiedrības un starptautiskā izpratne par cilvēktiesībām un par demokrātiju. Tajā laukā mums vēl bija pārmetumi un arī tajā laukā mums vēl daudz kas bija jādara. Viens piemērs – man stājoties amatā 1999.gada 8.jūlijā, uz galda priekšā bija grozījumi Valodas likumā, par kuriem augstais komisārs minoritāšu lietās un citas institūcijas bija skaidri un gaiši teikušas, ka šis likums tādā formā neatbilst starptautiskajām prasībām. Bija skaidri zināms, ka gaidāmajā ES galotņu tikšanās laikā Helsinkos 1999.gada decembrī Latvijai tiks prasīta spēja pierādīt, ka tā ir izpildījusi visas prasības demokrātiskajām institūcijām. Viena no tām bija, lai Valodu likumā tiktu skaidri atšķirtas valodas publiskā sfērā un tās sfēras, kas pieder privātajai jomai un kurā valstij nav jāiejaucas arī ne attiecībā uz valsts valodu. Tā bija nianse, taču būtiska, politiski ļoti jūtīga, bet bija jānonāk pie lēmuma, kas visus varētu apmierināt. Tas bija jādara Latvijas valsts interesēs, un tas tika darīts. Trīs dienas pēc inaugurācijas es atdevu atpakaļ Saeimai likumu, ko bija pieņēmuši 66 deputāti, un pēc mūsu Satversmes tik vien arī vajag, lai Saeima varētu prezidentu atlaist. Ne jau vairāk. Es zināju, ka valstij tas ir vajadzīgs, un es to izdarīju, izdarīju pareizi.
Ir bijusi vesela virkne šādu izlemšanas situāciju, un es kā prezidente esmu centusies darīt to, kas valstij ir nepieciešams, kas valstij nāk par labu, ko prasa Latvijas kā valsts ilgtermiņa intereses. Es esmu centusies savus pienākumus kā prezidente pildīt arī tādā nozīmē, ka iekšpolitiskajā situācijā esmu skrupulozi ievērojusi taisnīgumu, tiesiskumu un vienmēr atvērtu attieksmi pret visiem bez favorītisma, bez aizspriedumiem, bet, protams ar saviem mērķiem, ar saviem principiem, ar savu izpratni par to, kas ir Latvija, kas ir latvietība, kas ir latviskums, kas ir civila sabiedrība, kas ir pilsoniskums un tā tālāk. Mana attieksme ir bijusi principiāla, taisnīga un kā ārvalstu novērotāji to ir uzsvēruši – arī drosmīga. Tāda es arī proponēju palikt nākotnē.
Visiem visos jautājumos izpatikt nav iespējams, es esmu vienmēr centusies būt atvērta visiem viedokļiem, visus uzklausīt un kur iespējams - palīdzēt rast kompromisu, palīdzēt rast risinājumu. Tas it īpaši man ir bijis jādara tieši likumdošanas jomā, kurā Valsts prezidentam ir ļoti nozīmīga loma. Šo lomu es esmu ņēmusi ļoti nopietni un, varētu teikt īsos vārdos, ka manā izpratnē prezidenta loma ir kalpot kā otrās kameras ekvivalentam unikamerālā sistēmā jeb, citādi izsakoties, tādā valstī, kur ir tikai viena Saeima, viena lēmējinstitūcija ar tautas priekšstāvjiem, spēlēt to lomu, ko angļiem veic Lordu palāta, ko Amerikā spēlē Senāts un Senāts citās valstīs. Šo otro kameru, šo Lordu palātu, tā teikt, Latvijas situācijā pilda Valsts prezidents. Es uzskatu, ka šī ir ļoti nopietna, ļoti atbildīga loma, es esmu centusies to pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Vēlos šeit pateikties visām tām personām, kas mani šajā darbā ir atbalstījušas gan valsts prezidenta kancelejā, gan parlamentā un tāpat sabiedrībā, nevalstiskajās organizācijas, pašvaldībās un citur. Šis darbs ir noticis ciešā sadarbībā gan ar pašiem parlamentāriešiem, gan ieinteresētām instancēm par likuma būtību. Tātad šis ir bijis, manuprāt, ļoti nozīmīgs un pēc mūsu Satversmes manā saprašanā ir arī prezidenta svarīgākais darbības lauks.
Prezidentam, protams, arī Satversme paredz īpašu lomu, kas attiecas uz valsts aizsardzību. Šo lomu tad arī esmu centusies izpildīt un spēlēt, kā jau uzsvēru, tā ir bijusi būtiska saistībā ar mūsu nacionālās drošības nodrošināšanu. Mūsu bruņoto spēku attīstība ir bijusi manā uzmanības lokā kā primāra, kā svarīga, jo Latvijas sasniegtais progress šajos četros gados ir bijis nozīmīgs un tagad mēs ne ar ko neatpaliekam no citām NATO kandidātvalstīm un esam ar tām absolūti vienā līmenī. Nākamajā gadā varam jau pilnībā iesaistīties visās operācijas un, starp citu, jau esam bijuši spējīgi un savietojami daudzos veidos dažādos miera uzturēšanas spēkos vairāku gadu garumā. Latvija te ir ļoti daudz ko sasniegusi, un mēs tiešām varam būt lepni.
Viens no laukiem, kuros Latvija tika izvērtēta gan kā NATO, gan ES dalībvalsts, bija spēja sevi pierādīt kā atvērtu un demokrātisku sabiedrību. Te, protams, šim jautājumam ir daudz un dažādi aspekti. Viens no tiem, kas ir nonācis prezidenta uzmanības lokā, ir mūsu tieslietu sistēma un mūsu iekšlietu sistēma. Mūsu valdības sēdes notiek kādreizējā Tiesu namā, kur skaistie vārdi “viens likums visiem” un ir devīze un tas princips, pēc kura demokrātiskai valstij ir jāvadās. Mums vēl daudz ir jādara, lai Latvijā valdītu viens likums visiem, lai tiesas tiešām būtu taisnīgas ne tikai neatkarīgas, arī taisnīgas un atbildīgas, lai mūsu iekšējās drošības struktūras būtu visaugstākajā profesionālajā līmenī un spētu kalpot tautai un strādāt tautas labā.
Tas ir tas mērķis, pie kura mums vēl ir jāturpina strādāt. Mums ir bijuši jautājumi arī par vēstures izpratni, kas bija aktuāli vēl tajā brīdī, kad stājos amatā, un es priecājos teikt, ka šie jautājumi tagad ir apklusuši un Latvijai tikpat kā šādus pārmetumus vairs nedzird. Ir liels un garš saraksts ar to, ko Latvija ir paveikusi, ko sasniegusi pagātnes izvērtēšanā, holokausta izvērtēšanā savās attiecības ar ebreju kopienu gan Latvijā, gan pasaulē. Tas ir būtisks progress, un, es domāju, ir ļoti svētīgi mums pašiem savā zemē savas jaunās audzēs audzējot tolerances, iecietības gaisotnē un mums ir jāturpina šis darbs, tamdēļ turpina darboties Vēsturnieku komisija, kas ir pievērsusi uzmanību arī tam, lai apzinātu un apgūtu abas okupācijas Latvijā, kam ir būtiska nozīme gan mums pašiem, gan starptautiskā izpratnē.
Bet vairāk par visu es uzskatu, ka man kā prezidentei mans uzdevums ir bijis tautai pašai, Latvijas iedzīvotājiem atgādināt, ka viņi dzīvo šajā zemē Latvijā, kas ir vai nu viņu dzimtene, vai tēvu zeme, vai viņu pašu izvēlētā mītnes zeme. Es esmu viņu mudinājusi uz lojalitāti un mīlestību pret šo zemi. Es esmu viņus mudinājusi uz to, ka tā ir brīva, suverēna, demokrātiska zeme un atgādinājusi un turpināšu atgādināt to, ka demokrātiskā iekārtā katrs valsts iedzīvotājs ir vērtīgs, katrs pilsonis ir īpaši vērtīgs – liels vai mazs, bagāts vai nabags, jauns vai vecs – katrs cilvēks savai tautai un valstij ir vajadzīgs un nepieciešams. Viņa dzīvesgājums un viņa spējas, viņa sapņi, sasniegumi - viss tas kopā ir veidojis un veidos to, kas ir Latvijas tauta, kas ir dzīve Latvijā, kas ir Latvija valsts, kā mēs to uztveram, kā to uztver citi. Valsts - tā nav abstrakts veidojums, valsts nav abstrakta vara un elite, valsts - tie esat jūs un es, tie esam mēs visi. Valsts - tie ir cilvēki. Tādu es izprotu Latviju, tādu es izprotu cilvēku gan Latvijā, gan visur citur pasaulē.
Priecājos arī par to, ka man ir bijusi izdevība runāt citās zemēs ne tikai kā Latvijas pārstāvei par Latvijas jautājumiem, bet arī par tādiem jautājumiem, kas skar cilvēci vispār, cilvēktiesībām, iecietību, par rasu naidu un cīņu pret to, bēgļu problēmām, par sieviešu tiesībām un par daudzām citām vispārcilvēcīgiem jautājumiem. Arī tie man šķiet būtiski, jo mēs jau katrs esam ne tikai savas valsts pilsonis vai savas valsts prezidents un pārstāvis, mēs esam vairāk par visu cilvēki. Cilvēcīgās vērtības, morālās, garīgās vērtības, vispārējie principi, uz kuriem mēs vēlētos veidot civilizētu pasauli arī ir būtiski. Par tiem ir jādomā, par tiem ir jādebatē un jārunā ar tiem, kas katrā jautājuma nav vienisprātis ar mums, bet mums ir jāvienojas, ja vēlamies dzīvot stabilā, mierīgā un konstruktīvā sabiedrības gaisotnē. Paldies!