Valsts prezidentes runa Stratēģiskās analīzes komisijas 2004./2005. gada darba pārskata sarīkojumā
Rīgas pilī 2005.gada 24.maijā
Dārgie SAK biedri un līdzdarbnieki,
Augsti godātie viesi!
Es apsveicu visus, kas ir darbojušies šajā komisijā ar šo raženi pavadīto gadu un apsveicu viņus jau par mums visiem redzamiem un taustāmiem darba augļiem. Es izsaku visdziļāko pateicību kā prezidente par ieguldītām pūlēm, laiku, radošām domām un novēlu, lai šis sekmīgi aizvadītais gads būtu nevis vainagojums, bet tikai nolikts drošs pamats turpmākam darbam.
Mūsu valsts nupat nosvinēja 15.jubileju savai atjaunotās neatkarības deklarācijai. Cilvēka mūžā tas ir tāds pusaudža vecums, taču mūsu valsts kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts mūžā tas ir jau vērā ņemams laika periods. Viss galu galā ir tikai relatīvs. Un šajā no citu valstu vēsturiskās perspektīvas raugoties visai īsajā laika posmā, Latvija kā valsts ir sasniegusi ļoti daudz un ir sasniegusi mērķus, kurus varētu sastādīt hierarhiskā svarīguma kārtībā no tiem pašiem fundamentālākajiem, neatliekamākajiem un tad tādā piramīdas veidā, virzoties arvien uz augšu, valstiskā vai politiskā līmenī analogi slavenajai Maslova piramīdai par cilvēka kā būtnes prasībām jeb nepieciešamībām, kurās pirmā, protams, ir vajadzība izdzīvot un pie izdzīvošanas instinkta, protams, ka mēs zinām, viskritiskākais ir nepieciešamība pēc gaisa, jo ja mums pietrūkst gaisa, tad tas ir visīsākais periods, ko mums ir atļauts izdzīvot salīdzinot ar pārējo, kas mums ir vajadzīgs, ūdeni, pārtiku, un tā veselā piramīdā līdz pat augšai - kā viņu piramīdā tā ir sevis aktualizēšana vai sevis piepildīšana. Man šķiet, ka ar tādu līdzīgu, analoģisku piramīdu būtu arī izprotama jebkuras valsts attīstība. Piramīdas pats sākums un pamats ir valsts vispāresamība vai tas, par ko mēs tik ilgi esam runājuši - par Latvijas brīvību un neatkarību, jo ja nav brīvības un neatkarības, tad viss pārējais atkrīt. Sākot no paša sākuma tā bija visa šī dziesmotā atmoda, tie bija visi procesi, saistīti ar Padomju Savienības sabrukumu, un tie mums ļāva atjaunot jau uz iepriekšējiem, agrāk jau veidotiem, pietiekami drošiem pamatiem neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku ar tās atribūtiku ar daudz ko citu, kas bija vai nu jāatjauno vai jārada no jauna. Šajā procesā bija, kā jūs visi bijāt tam liecinieki, vēl vesela virkne noteikumu un priekšnosacījumu, kas soli pa solim bija jāpiepilda, piemēram, suverēnai, neatkarīgai, demokrātiskai valstij nav īsti normāli, ja tās teritorijā atrodas svešas valsts karaspēks. Rīt es dodos uz neatkarības svētkiem Gruzijā, kuras pirmā neatkarības deklarācija sakrīt visumā ar mūsējo 1918.gadā, kuras atjaunotā neatkarība pēc daudz ilgākiem nebrīves gadiem bija līdzīga mūsējai, bet vēl šodien viņu teritorijā atrodas svešs karaspēks. Tātad šajā sasniegumu un vajadzību piramīdā Latvijai nav par sliktu vienmēr arī atcerēties ne tikvien to ceļu, kas ir nostaigāts, bet arī, salīdzinot ar citiem, novērtēt un papriecāties par to, kas ir paveikts, jo tad, kad tas ir paveikts, tas liekas pats par sevi saprotams, bet tajā brīdī, kad tas nav paveikts, tā ir pietiekami liela problēma.
Tā mēs šo piramīdu varētu turpināt līdz pat kā jau visiem bieži apnikušās, bet tomēr būtiskās robežšķirtnes, kas ir mūsu divi šie vēsturiskie momenti, kas bija pagājušā gada aprīlī un maijā - mūsu pievienošanās ES un NATO. Mēs nonācām pilnīgi citā piramīdas līmenī gan ar savām suverenitātes un drošības garantijām, ko NATO mums tagad sniedz, gan arī savas ekonomiskās attīstības pavisam citām garantijām, ņemot vērā tos tiešām ievērojamos līdzekļus, ko ES sniedz savām dalībvalstīm un kas ne tuvu nav salīdzināmi ar tiem, ko viņa ir gatava sniegt visdraudzīgākajām kaimiņvalstīm. Mēs tikai varētu sapņot un cerēt par to, kur mēs šobrīd atrodamies. Bet nu mums pašu spēkiem ar laimīgām zvaigžņu pozīcijām vai ko vēl visu citu ir izdevies nonākt tur, kur mēs esam. Un pirms gada šķita, ka, paverot šo jauno vēstures lapu, kur tik daudz tiešām jau ir sasniegts, esam sasnieguši tādu piramīdas līmenī, kur mums sava brīvība ir lielāka nekā Latvijā ir bijusi jebkad savā vēsturē.
Līdz ar brīvību, protams, nāk arī izvēles dažādība. Ir dažādas iespējas, un brīvība nes ne tikvien iespējas realizēt savus sapņus un ieceres, brīvība nes arī absolūti visas izdevības pavērt vissliktākos lēmumus un izdarīt visrupjākās kļūdas, arī tās pieder pie brīvības un tad ar tām konsekvencēm pašiem vien ir jādzīvo. Lai savā brīvībā tik tiešām izmantotu savas rīcības iespējas pēc iespējas optimāli, mērķtiecīgi un ar labu rezultātu, ar tādu, kas nes labumu gan valstij, gan tās iedzīvotājiem, gan visām tām lielākām starpvalstu kopienām, kurām mēs piederam, ir skaidrs, ka būtu labi, ja mums valdītu tā pati turpinātība. Tā pati kontinuitāte, kas bija mūsu līdzšinējos centienos, kas bija koncentrēti un novirzīti ļoti konsekventi un sistemātiski uz šo pievienošanos ES un NATO. Tagad, kad durvis ir vaļā, esam iekšā – ko nu? Kas tagad ir mūsu prioritātes, kas ir tas, ko tagad vēlamies sasniegt? Instrumenti tagad ir mūsu rokās, ko tagad celsim, ko būvēsim? Kas būs tā ēka, ko mēs tagad celsim? Mums ir izvēles brīvība, mums ir iespējas izvēlēties, un šeit ir nepieciešams izvirzīt jaunus mērķus, jaunu stratēģiju, un tai būtu jābūt tādai stratēģijai, kam būtu kāds ilgtermiņa atkal un kontinuitātes elements. Tā, cerams, varētu būt tāda, kas stāv pāri partiju cīņām ar termiņu līdz nākamajām vēlēšanām, vai nu tās būtu pašvaldību vai parlamenta vēlēšanas. Būtu vajadzīgi nacionālie mērķi un nacionālās intereses, kuras dažādi politiskie spēki piedāvātu realizēt ar citādāku taktiku un citādākām prioritātēm, bet būtu jābūt skaidrībai par to, ko mēs vēlamies sasniegt un pa kādu ceļu katrs piedāvātu uz to iet.
Vairāk par visu ir vajadzīgs kritisks izvērtējums par to, kur šobrīd mēs atrodamies, kādi ir mūsu stiprumi un vājumi, un, protams, radošas idejas, radošas domas un ieteikumi par to, kur mēs virzāmies. Vai mēs virzāmies pareizi vai nepareizi, kur mums vajadzētu virzīties un kamdēļ tur un ne citur? Kamdēļ darīt šā un ne tā? Tas ir speciālistu jautājums, tas ir intelektuāļu jautājums, un tie ir jautājumi, ko nedrīkst atstāt tikai politiķu rokās. Tur ir jāpiedalās visiem, it sevišķi tiem, kuriem Dievs ir devis gudru prātu un gaišu padomu, zināšanas un ekspertīzi. Tamdēļ šis izaicinājums Latvijas gaišākiem prātiem, un šoreiz bez ironijas, bet burtiskā nozīmē, iesaistīties šādu jautājumu risināšanā un viņiem aicināt arī visplašāko sabiedrību uz plašāku izpratni par to, kas mums kā Latvijas iedzīvotājiem stāv priekšā, kādi ir mūsu mērķi, kas ir mūsu izaicinājumi, kur ir mūsu vājās un stiprās puses, kur mums nepieciešams mobilizēties, kur mums iespējas ir sevi pārspēt un labot.
Dāmas un kungi!
Vēlreiz paldies par visu, kas paveikts, bet visa nākotne mums ir priekšā, un darāmā ir šausmīgi daudz, tāpēc aicinu visus turpināt, un lai mēs visi domātu par šo iespēju, ko mums vēsture tagad dod un pēc iespējas to maksimalizētu. Paldies!